Janvārī uzsāku studijas Transpersonālās izglītības institūtā, un visu šo laiku eju interesantās paralēlēs ar to, ko dzirdu reliģiju vēstures lekcijās. Kaut kā tā "nejauši" ir sanācis, ka to, ko pasniedzējs mums stāsta, braucu uzreiz piedzīvot Ēģiptē, vai arī tikko to esmu izbaudījusi, kā šoreiz. Tieši nosmaidīju par viņa vārdiem "tāds dīvains gavēnis no saules līdz saulei", un pēc tam pauzītē padalījos, ko pati tikko biju pieredzējusi.

Man bija mazliet diskomforts no tā, ka diennakts ritms pārslēdzas vairāk uz vakara un nakts pusi. Cilvēki mēģina ilgāk gulēt, ja vien nav jāpilda kādi pienākumi, lai diena paietu ātrāk un vieglāk, vakarā ap plkst.18 svinīgi pārtrauc gavēni, ēd, dzer, smēķē, svin, iet ielās, vārdsakot, viss ir atļauts, un daudzi arī pavada laiku ārpus mājām līdz pat 3 rītā, pēc tam ieturot brokastis, lai sagatavotos nākamās dienas gavēnim. Ne pirmo reizi ar izbrīnu vēroju, cik komfortabli vēlajās stundās uz ielām un restorānos jūtas ģimenes ar maziem bērniem.

Es piedzīvoju savu lūzienu 3. dienā. Vairākas reizes pamanīju asas reakcijas un tos savus iekšējos tarakānus, kas parasti labi prata maskēties. Man bija laiks, ko veltīju meditācijai un savu ieradumu pārskatīšanai, un šī diena pilnīgi bāza man acīs visas ēnas. Nākamajā dienā biju ārkārtīgi emocionāla un varēju raudāt arī pilnīgi ne par ko. Pie vakariņu galda asaras bira kā pupas, un emocijai pat nevarēju atrast nosaukumu - galva tukša, asaras līst, un vienkārši jūtos bezgalīgi pateicīga, ka varu šeit būt. 

Piektajā dienā iestājās skaidrība, ķermenim un galvai bija viegli, un saņēmu savu balvu - sakrālu satikšanos enerģētiskajā plānā ar vaļu un delfīnu priekštečiem. To, ka tuksnesī ir Vaļu ieleja, kur atrodas seno dzīvnieku fosīlijas, es nemaz iepriekš nezināju, taču visas šīs dienas jutu vibrāciju krūškurvī, ka man jābrauc tieši uz turieni. Sajutu mazliet arī no tā, kas te sagaidāms ar grupu, taču tas paliek tai reizei, kas debesīs varbūt kaut kur jau iezīmēta. Fiziski gan šī diena izrādījās visgrūtākā, jo bijām ceļā, ārā saulē un ar mazāk stundām miega, un tas man ļāva ar pavisam citām acīm paskatīties uz to, ar kādiem izaicinājumiem sastopas visi musulmaņi, kam jābūt savās darba vietās.

Man sirds sažņaudzās, ka tieši svētā mēneša laikā sākas karadarbība, un tas tikai vēlreiz atgādina par pasaules dualitāti un varas aklumu. Piemetināšu, ka visas šīs dienas Ēģiptē jutos droši, un notiekošais nekādā veidā neietekmēja dzīvi tur uz vietas. Marta beigās paredzētais brauciens uz Sivas oāzi notiks, ja vien nemainīsies apstākļi, uz kuriem ātri jāreaģē. Tikmēr varu vien turpināt aizlūgt par mieru pasaulē un mīlestību tiem, kam tā visvairāk nepieciešama.