Toreiz, pirms 3 gadiem, es jutu tādu iedvesmu no Čārlija Vas, kurš dalījās ar savu personīgo Mozus ceļa sajūtu, ka manā prātā un emocijās ir tikai šī sakrālā ceļojuma daļa. Bērnībā gāju uz kristīgās skolas nodarbībām, un Mozus stāsts ir viens no tiem, kas dziļi iespiedās atmiņā, vienmēr tam atvēlot kādu īpašu vietu manā sirdī. Kad pandēmijas izskaņas laikā parādījās informācija par tūri, man ķermenī vibrēja visas šūnas. Pieteicos, lai gan nezināju neko par vadītājiem. Mistiskais kāpiens kalnā pilnīgā tumsā ar bērniņu pa priekšu joprojām ir viena no manām spilgtākajām ceļojumu pieredzēm - ilgā sēdēšana aukstumā, gaidot sauli, ķermeņa izteiktā šūpošanās, izbrīns par kalnu varenību, kad rītausma lēnām atklāja grandiozo skatu, un spēcīgais manifestācijas lauks, kas ļāva ātri realizēt kādu manu vēlmi.

Viena no lietām, ko man māca Ēģipte, ir dzīves neparedzamība. Es nevaru zināt. Vēl pirms gada, noslēdzot vienu ceļojumu aprīļa sākumā, noteicu, ka vairs nekad tādā karstumā un ka vēlākais martā tūrēm jānoslēdzas. Un tepat esmu es, kas ne tikai izplānoja visu piedzīvojumu aprīlī, bet pēc tam aizlaida atpūtā vēl arī jūnijā.

Jāsaka, ka biju šokā, jo kāda manis daļa gatavojās grūtumam, kurš tā arī nepienāca. Nu labi, varbūt uz brīdi atpakaļceļā, taču gidi stāstīja, ka pat pēc ilgu gadu darba pieredzes kalnos doties lejup ir daudz grūtāk. Man bija komforts fiziski - pēc 40 grādu karstuma beidzot varēju atveldzēties, tā arī visu nakti nogāju sandalēs un ar īsām piedurknēm, jaku uzvelkot tikai no rīta, kad vairs nebija jākustas. Gandrīz dejodama - es teiktu, un pēc aprīļa pieredzes kādu brīdi prasījās palikt apcerē par šiem jautājumiem - kas, kā un kāpēc... Šoreiz virsotnē bija ļoti daudz cilvēku un reizē arī pietiekami daudz vietas un iespējas vientuļiem brīžiem un lieliskiem foto, ar ko pārsteidza gan gidi, gan citi ceļotāji. "Vai drīkstu tevi nofotografēt?" manu klusumu pārtrauca kāda sieviete, kura tieši aiz manis sastinga varenā skata priekšā. Kamēr lielākā daļa cilvēku atradās kalna kores austrumu pusē, mēs ar sajūsmu vērojām rītausmas krāsu spēles otrpus kalna, kas zaigoja kā vulkāna lava. Tajā klusumā, tīrībā un plašumā saņemot svaigu iedvesmas malku, man arvien vairāk kļūst saprotama cilvēku ilgošanās pēc kalniem.

 Arī mūsu gids, kas gandrīz ik dienu jau 20 gadus dodas uz šo virsotni atkal un atkal, apgalvo, ka citādi nemaz nevar un ka neapnīk.  Arvien biežāk pamanu, ka gidi kolēģiem norāda - uzmanīgi, viņa jūs saprot. Ar laiku esmu sākusi saprast dažus vārdus un dažreiz spēju izlobīt domu no konteksta, un vietējie to pamana un novērtē. Arābu valoda ir tik sveša mūsu smadzenēm, ka es pat necenšos apzināti to mācīties, tomēr prieks, ka ar laiku tā ienāk arī manā uztverē.

Viens no maniem hobijiem ir meklēt akmens sirsniņas. Pareizāk sakot, pamanīt, jo tās pie manis it kā atnāk pašas. Vēlāk sajūtu impulsu kādas no tām vest atkal tālāk un atstāt dabā, pārvietojot pa pasauli. Aprīlī atstāju virsotnē, vienā no šaurām spraugām Mozus alā sirsniņu, ko biju atradusi pie Baikāla ezera. Brīdi šaubījos, vai to atstāt redzamā vietā vai labāk noslēpt, tāpēc izvēlējos daļēji redzamu vietu, zinot, ka notiks tas, kam jānotiek. Jūnija ceļojumā piefiksēju, ka tā jau bija devusies savā ceļojumā tālāk.

Jau braucot atpakaļ uz viesnīcu, jutu, ka kalns nelaiž prom tāpat vien. Domās redzu nākamo ceļojumu, paliekot turpat pakājē ilgāk. Tās būs 2 vai 3 dienas dziļākām, klusākām pieredzēm, un atkal zinu, ka kāds jau lasot sajutīs arī savu ielūgumu.