Tumšā novembra pārdomas
26. novembris, 2021 pl. 20:23,
Nav komentāru
Ir tāds paņēmiens laimes sajūtas aktivizēšanai - iespiest zobos zīmuli un 2 minūtes to tā noturēt. Lūpu kaktiņi uzrauti uz augšu, sanāk tāds mākslīgs smaids, taču darbojas!
Nav svarīga secība - sajusties labi un tad pasmaidīt vai otrādi.
Kad sākās manipulācijas ar sertifikātiem, testiem un kodiem, pateicu vīram, ka 2 gadus varu mierīgi bez ceļojumiem iztikt, Latvija arī ir gana liela. 2 gadi - tas automātiski no manis izspruka, interesanti būs pavērot, vai tiešām
Vide, valsts, cilvēki - šie ir ļoti aktuāli jautājumi pēdējās nedēļas. Nereti dzirdu, ka citi taču ir aizbraukuši uz Spāniju, Gruziju, Ēģipti un citām saulainākām vietām, laikam jābrauc arī, jo te taču viss tik slikti. Es uzreiz atceros iepriekšējos "sliktos" laikus, kad ļaudis masveidā emigrēja uz Lielbritāniju, un varēja vērot līdzīgu tendenci - daļa aizbraukušo sāka izturēties augstprātīgi, jo "palikušie taču muļķi". Nezinu, varbūt tas ir cilvēku psihes aizsargmehānisms - sameklēt jebkādus argumentus savas rīcības attaisnošanai un pārvilkt citus savā pusē. Kaut patiesībā vajadzētu būt ļoti vienkārši - sajuti ideju, iegriezās enerģija, salikās apstākļi un darīts! Līdzko sekojam kādam viedoklim no malas, agrāk vai vēlāk būs vilšanās, kas aizvedīs nekur citur kā atpakaļ pie sevis. Un ar šo sevi patiesībā būtu vajadzējis tikt galā jau sākumā. Ja jau "viss ir slikti", iedziļināties tajā un meklēt risinājumus, nevis nomainīt dekorācijas. Vakar lasīju vienu skaistu ierakstu ar pārdomām, ka mēs vienmēr esam tumsā - šī tumsa, kurā ieejam, kad aizveram acis, ir mūsu pavadonis visu dzīvi, un bieži dzīves kvalitāti nosaka tikai tas, kā jūtamies šajā tumsā, jo no tās nekur neaizbēgt, lai vai cik saulaina vieta uz zemeslodes būtu izvēlēta. Jā, arī manas pārdomas pēdējo pusgadu ir par ziemeļiem, par vietu, kur trūkst saules, kur lielāko daļu gada jāģērbjas silti un kādu vasaru saule var arī nemaz nesildīt. Agrāk jutos ļoti piesaistīta vietai - šķita, ka no Rīgu nekad nepametīšu. Salikās apstākļi un ar lielu prieku aizbraucu. Tagad zinu, ka vēroju šo tematu mierīgi. Zinu, ka esmu atvērta visām labākajām iespējām, kas varētu ienākt manā dzīvē, zinu, ka nevaru neko paredzēt, zinu, ka strikts plāns visu tikai sarežģī, tāpēc dzīvoju un garšoju to, kas ir tagad.
Šķiet, ka tikai ziemeļu tautas spēj novērtēt, cik silta ir tēja vilnas zeķēs pie kamīna vai svecēm, cik skaisti mirdz un vizuļo gaiss baltā ziemas dienā. Kad nav spēka, tad ielienam grāmatu, filmu vai rokdarbu pasaulēs. Un vēl taču pirts!
Man šķiet, ka vislabāko revīziju var uztaisīt tieši šajā tumšajā laikā - gan mājās, savos skapjos, atvilknēs un plauktos, gan arī prātā. Te nu mēs atkal esam bagāti - uz katra soļa pa speciālistam. Latvieši prot parūpēties par ķermeni, emocijām, sirdi, dvēseli un iedegt radošumu pat tajos, kuri šķietami neko neprot. Ja kaut ko nevari pats, gandrīz rokas stiepiena attālumā pieejams atbalsts no kāda cita.
Draudzene aicināja izdarīt ko neierastu, un es sapratu, ka man šajās pelēkajās dienās bija aptrūcies krāšņuma. Intuītam ļoti viegli dzīvoties pa mājām pidžammu režīmā un gaidīt svētku dienu, kad it kā būs "iemesls". Pēc nelielas iekšējās stīvēšanās tomēr uzvilku svārkus un blūzi, uz brīdi arī augstpapēžu kurpes.. un enerģijas līmenis pieauga, vēlāk tirgū saņēmu negaidītas dāvanas pie pirkuma un vēlreiz sajutu apstiprinājumu, ka paši esam atbildīgi par savu labsajūtu. Un nav svarīgi - ar krāsām, svecēm, mūziku, meditāciju, sirsnīgu sarunu vai pamatīgu darbu savās dzīlēs. Jebkas ved uz priekšu.
Šobrīd rit jau otrā diena, bet vēl joprojām risinās notikums pēc notikuma, kas skaistā ķēdītē salikās no mana pucēšanās brīža. Es arvien vairāk jūtu, ka kvantu laukā jau ir viss, un mums ir vienkārši jākoncentrējas uz to, ko patiesi vēlamies - ja ienesīsim savā ķermenī sajūtas, piedzīvosim arī notikumus.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.