Pie manis nokļuva grāmata, kuru nevarēju vienkārši izlasīt un nolikt plauktā. Ilgi domāju, ka notika sakritība pēc sakritības, kuras man lika apsēsties un sākt tulkot, taču nu jau esmu noticējusi autores vārdiem - sakritību nav. 

Grāmatu var iegādāties grāmatnīcās Jānis RozeGlobussJumavaLatvijas Grāmata un personīgi pie Margaritas Liepājā (+37126496004), pie Karīnas Uzvarā (+37129128202), pie Andras Brocēnos (+37129895905), pie Santas Ķeguma, Ogres apkārtnē (+37129113119), kā arī Rīgā Danas audumu veikaliņā Matīsa 13, veikalā ILMA Ropažu 41 un Balvos veikalā "Litiņa" Brīvības 66



Oriģinālu angļu valodā var iegādāties Amazon internetveikalā

1. nodaļa. SĀKUMS

Es satiku Dženu 2008. gadā, pirms vēl biju sākusi praksi kā hipnoterapeits. Šobrīd esmu jau iemācījusies, ka patiesībā nejaušību nav. Visums jau bija iekārtojis, ka beigu beigās strādāsim kopā, mēs dzīvojām vienā mazā pilsētā, mums abām bija līdzīga vecuma bērni, kas mācījās vienā skolā, un bieži apmeklējām vienus un tos pašus pasākumus. Un it kā ar to vēl būtu par maz - vēlāk dzīvē mums abām apmēram vienā laikā piedzima trešais bērns, kas noveda pie tā, ka sākām sarunāties, kamēr pieskatījām bērnus rotaļu laukumā pēc skolas.

Tas bija 2009.gads, un es biju uzsākusi savu ceļu hipnozes pasaulē, strādājot ar pirmajiem klientiem, kuriem bija nepieciešama palīdzība ar smēķēšanas pārtraukšanu, svara zaudēšanu un citām ikdienas problēmām, kas saistītas ar veselību un labsajūtu. Gados, kad zināju Dženu, viņa bija bieži izteikusi vēlmi zaudēt lieko svaru, tāpēc man bija sajūta, ka viņa var būt izcils kandidāts manā mācību procesā. Kā jau biju paredzējusi, Džena priecīgi piekrita kļūt par brīvprātīgo doties sesijās ar mani un bija tikpat sajūsmināta sākt kā es. Lai vai kā, pēc 3 svara zaudēšanas sesijām Dženas svars nesamazinājās. Kaut kas bloķēja viņas svara zudumu, un mēs abas to zinājām.

2018. gadā, pēc gadiem ilgas ieniršanas Doloresas Kenonas QHHT, man vajadzēja atrast klientu, kurš piekristu sesijas ierakstam, kamēr atrodas hipnozē. Šis bija nosacījums, lai piedalītos trešā līmeņa sertifikācijā, kas apliecina šīs prakses meistarību. Man nezināmu iemeslu dēļ, mana pirmā doma bija palūgt Dženas palīdzību. Es joprojām nezinu, kāpēc tajā dienā vaicāju tieši viņai, bet tagad, atskatoties atpakaļ, tas acīmredzami bija dievišķais plāns.

Kā QHHT un iepriekšējo dzīvju regresīvās hipnozes praktiķim man bija izstrādāts ieradums nekad pirmajai neuzsākt sarunas par garīgumu ar saviem klientiem. Es jutu, ka ir svarīgi, lai tieši klienti paši uzsāktu šo tematu, un ar Dženu bija tāpat. Mēs nekad nebijām runājušas par mūsu ticības jautājumiem, pat mūsu neformālajās tikšanās kā draugiem. Piedevām, mēs nekad nebijām  apspriedušas savus uzskatus par mūsu eksistenci uz zemes vai par vēsturi, no kurienes mēs būtu cēlušies. Patiesībā, Džena man šķita ideāls kandidāts, jo viņai nebija ne jausmas par Doloresu Kenonu vai iepriekšējo dzīvju regresijas hipnozi.

“Es tieši meklēju kaut ko šādu,” teica Džena, kad jautāju, vai viņa vēlētos kļūt par manu klientu. Es viņai paskaidroju, ka šī metode ir ceļojums dziļumā pie sevis, kura laikā var sagaidīt savienošanos ar savu iekšējo sevi. Pastāstīju, ka sesijas laikā viņa varētu uzzināt vairāk informācijas par to, kas viņa patiesībā ir, un varbūt nonākt līdz viņas patiesajam mērķim šeit, izzināt iepriekšējās dzīves un tai pat laikā izmantot šo informāciju, lai dziedinātu savu ķermeni.

“Es tieši meklēju ko šādu,” viņa teica, “jo man tikko ir uzstādīta diagnoze Pseudo Tumor Cerebri.” Džena paskaidroja, ka tas ir līdzīgs smadzeņu audzējam, tikai viņas audzējs ir piepildīts ar ūdeni. Viņa paskaidroja, ka tas izraisījis redzes pavājināšanos, apātiju un neciešamas galvassāpes no šķidruma, kas smacē viņas smadzenes. Vienīgais zināmais ārstēšanas veids bija uzņemt lielas devas medikamentu, un pat ar tiem izredzes nebija spīdošas. Kad noklausījos Dženu, tā vietā, lai sāktu skumt vai panikot, es patiesībā izjutu sajūsmu, jo zināju, ka varu palīdzēt. Es vienmēr dziļi savā būtībā esmu jutusi neizskaidrojamu zināšanu, ka man piemīt  sava veida iedzimtas dziedināšanas spējas. Varbūt šo jūt visi dziednieki; zināšanu, kas veidojusies, dzīvi pēc dzīves veicot šo dziedniecisko darbu. Lai gan kā QHHT praktiķis es zināju, ka nebūšu tas, kurš dziedina, bet gan vienkārši atvieglo šo procesu. Džena dziedinātu savu smadzeņu kaiti pati pēc saviem noteikumiem, un mans treniņu process bija šī viņas ilgi meklētā atbilde, varbūt pat pašai nezinot. Kaut kādā veidā jau mūsu pirmajā diskusijā es zināju, ka es palīdzēšu Dženai pašai sev palīdzēt. Es intuitīvi zināju, ka tas notiks, un pēc mūsu pirmās sesijas tā arī bija.

Mūsu pirmās sesijas rezultāti bija ne tikai ievērojami, tie bija gandrīz neizskaidrojami, sevišķi tiem mediķiem, kuri bija uzstādījuši diagnozi un viņu ārstēja. Viņi bija neizpratnē par to, kā šis šķidrums, kas mēnešiem ilgi bija smacējis viņas smadzenes, pēkšņi bija samazinājis savus apmērus bez jebkādu medikamentu lietošanas.

Tālāk - mūsu pirmā sesija, iespējams, pirmā sesija, kas nostiprināja manu karjeras ceļu tālāk QHHT. Tai laikā, kad studēju 2018. gada februārī, man joprojām bija ļoti maz saprašanas par Atlantīdu un Lemūriju. Es nekādā ziņā nebiju šo seno civilizāciju eksperts un nemaz nenojautu, ka tas viss mainīsies. Šobrīd man ir skaidrs, ka visums bija saplānojis mūs savest kopā, lai šo informāciju nodotu tālāk pasaulē; informāciju, kas ir tik spēcīga, ka varētu izdziedināt pietūkumu Dženas smadzenēs. Klausoties mūsu pirmās sesijas ierakstu, var just spēcīgu aktivācijas enerģiju, un, lai tā nepazustu, esmu atšifrējusi šeit visu, kā tas notika.

Kā jau Doloresa bija mācījusi QHHT metodē, es vadīju Dženu iedziļināties apkārtnē ap sevi un aprakstīt, ko viņa redz.

Sāra: Ko tu pamani?

Džena: Es atpazīstu, ko redzu. Izskatās pēc Ņujorkas naktī no augšas. Tā ir daudz lēnāka, nekā tai jābūt, sajūta kā 70. gados.

S: Vai redzi kādus transportlīdzekļus?

Dž: Jā, automašīnas, tās izskatās kvadrātainākas. Viss izskatās mazāk apdzīvots. Viss tik un tā ir dinamisks, es redzu oranžas un sarkanas gaismas.

S: Vai sajūti, ko tu tur dari?

Dž: Es domāju, ka tikai novēroju šo kustību.

S: Vai ir kas interesants tajā, ko redzi?

Dž: Tilti un to gaismas. Veids, kā tie mirgo, it kā tie brīdinātu.

S: Par ko tie brīdina?

Dž: Neielidot tajos.

S: Vai tev ir kāda sajūta, ko tur augšā dari?

Dž: Šis ir veids, kā palikt tuvumā un novērot cilvēkus.

S: Tu vēlies palikt augšā vai nolaisties līdz zemei?

Dž: Ir diezgan sarežģīti nolaisties, jo cilvēki var mani ieraudzīt, un drošāk ir palikt augšā. Augšā viss redzams no citas perspektīvas.

S: Kā tu sevi tur aprakstītu?

Dž: Šķiet, ka neesmu dzīva. Esmu kā migla, kā nenoteikta cilvēka kontūra. Gandrīz kā tvaiks.

S: Vai sajūti, ko tur augšā dari?

Dž: Šķiet, ka es kādu meklēju. Es kādu vēroju; man ir jāpalīdz.

S: Kam?

Dž: Jaunai meitenei, kura tiks aizvilināta uz parku.

S: Ko tu dari viņas labā?

Dž:  Viņa nav gatava doties, bet ir tikusi ļoti maldināta.

S: Kā?

Dž: Viņas vecāki ir smagā narkotiku atkarībā. Ja viņa ies uz parku, viņu tur nogalinās, ķermeni apgānīs, bet viņai ir jādzīvo.

S: Kāpēc viņai jādzīvo?

Dž: Viņai ir misija. Viņai tas ir jāpaveic. Viņas misija ir būt medicīnā. Tas ir kā izrāviens. Tas būs slimību apkarošanas jomā, un tas ļaus dzīvot ilgāk cilvēkiem, kuriem līdz šim nebija šādas iespējas. Man ir sajūta, ka tas saistits ar HIV/AIDS.

S: Vai viņa kaut ko nes sevī?

Dž: Viņas pieredze ļaus viņai sajust saikni ar šo jomu un vidi. Viņi viņai parādīs nepieciešamību pēc šādas misijas, kas ļauj cilvēkiem atgūt viņu dzīves, tāpat kā viņai tiek atdota viņas dzīve. Viņai paredzēts atrast zāles, ne gluži pašas zāles, bet veidu, kā pagarināt dzīvi cilvēkiem, kas cieš no šīm slimībām.

S: Kas ir tā palīdzība, ko viņa nodrošinās?

Dž: Viņa atklās teoriju, kas novedīs pie zālēm un sekojošā medicīnas izrāviena.

S: Kāpēc tu tiki norīkota viņai palīdzēt?

Dž: Es uzstāju palikt šai apgabalā, un man tika dots šis uzdevums.

S: Vai tu izvēlējies šo uzdevumu, vai tas tika tev uzdots?

Dž: Šis uzdevums bija mazāk kā izvēle, bet vairāk kā saderība starp diviem. Priekš šī nav vārda. Mūsu valodā nav pietiekami spēcīgu vārdu, lai aprakstītu dvēseļu līgumus.

S: Vai jūs ar šo meiteni ieplānojāt, ka viņai palīdzēsi?

Dž: Es ticu, ka viņa saprata šo līgumus tāpat kā es, bet pats līgums nav tik svarīgs, kad esi starp [dzīvēm]. Un tas ir specifisks uzdevums, otrai personai ir otra līguma puse.

S: Labi, ja jau viņas plāns bija būt tik noderīgai, kāpēc viņai vispār būtu jāiet uz to parku?

Dž: Viņa ir nobijusies no saviem vecākiem, viņi ir daži no pirmajiem kreka atkarīgajiem Ņujorkas epidēmijā un viņi viņai nodarīs pāri. Viņa aizskrēja no vienām briesmām uz citām, un nav, kas viņu var pasargāt.

S: Vai viņa bija ieplānojusi kreka atkarīgus vecākus?

Dž: Jā.

S: Vai doties uz Centrālparku bija daļa no šī plāna?

Dž: Tas radies aiz bailēm un izskatās labi izplānots, jo šī pieredze ļaus viņai apzināties vajadzību dot iespēju dzīvot tiem, kas jau ir nolemti nāvei. Sajūta, ka viņai atdota dzīve, būs noderīga, lai ļautu viņai enerģētiski piekļūt šai informācijai.

S: Ja nu viņa dotos uz parku? Kas notiktu?

Dž: Četri narkomāni bezpajumtnieki viņu izvarotu un nogalinātu zem estakādes, zem mazas tilta estakādes.

S: Tad viņa nevarētu izpildīt savu misiju. Kā tu to apturi? Kā tu iejaucies?

Dž: Es viņu atrodu, es viņu redzu. Viņa sēž uz soliņa un mēģina aizmigt, visapkārt ir skaļš, luksoforu gaismas mirgo sarkanas, zaļas un dzeltenas un neļauj viņai iemigt. Lai neļautu viņai iet uz parku sameklēt vietu gulēšanai, es viņu iemidzinu.

S: Kā?

Dž: Es uzlieku savas rokas abās pusēs galvai un koncentrējos uz enerģiju, kas viņu iemidzina. Līdzko viņa iemieg, viņa zina, ka es tur esmu.

S: Kā?

Dž: Viņa sajūt mani. Viņa ir ļoti labi apzinās, kas notiek viņas sapnī.

S: Pastāsti vairāk.

Dž: Viņa tic savam mērķim.

S: Vai pamostoties viņa atceras šo apzināti?

Dž: Jā.

S: Ko šis nozīmēja tev?

Dž: Es zināju, ka viņa to paveiks un ko tas nozīmēs cilvēkiem, tas bija noteicošais faktors un vadmotīvs. Visi cilvēki nav jāizglābj, bet dažiem šī glābšana ir vajadzīga. Sevišķi, ja viņi nevar palīdzēt paši sev.

S: Kā tas liek justies?

Dž: Tā tas bija paredzēts. Man bija siltuma sajūta sirdī, it kā es būtu aizstāvējusi vienu no saviem bērniem. Līdzīgi, bet tomēr nedaudz citādi.

S: Vai visi var lūgt tavu palīdzību?

Dž: Nē, ir jābūt saderībai starp palīgu un palīdzības lūdzēju. Tai jābūt jau iepriekš paredzētai saderībai, lai atklātu tālāk to ceļu, kas ir labākais priekš visiem iesaistītajiem, lai varētu turpināties viss, ko redzam. Ja tā nenotiek, tam ir jābeidzas, un mēs nevaram to turpināt.

S: Vai šajā situācijā ir vēl kas interesants vai svarīgs?

Dž: Tilti. Es stāvu tilta vidū, un tas ir šausminoši. Kritiens ir tik tālu, un lejā nav nekā cita, kā tikai melns ūdens.

S: Vai tu sajūti, ko tur dari?

Dž: Es tur atnācu nolekt no tilta.

S: Kāpēc?

Dž: Man pietiek, un esmu izlēmusi, ka negribu turpināt to dzīvi.

S: Paskaties lejup un pastāsti, ko redzi.

Dž: Man ir šauras, baltas sievietes pēdas. Kāju nagi ir nokrāsoti rozīgi, tie ir ieplīsuši. Esmu ļoti tieva un jūtos nomākta.

S: Vai sajūti, kāpēc esi nomākta?

Dž: Es sajūtu, ka ir sakrājušās vairākas lietas, un esmu zaudējusi kādu tuvu cilvēku.

S: Tu zaudēji kādu sev tuvu cilvēku?

Dž: Jā, sajūtu to, un arī pamestības sajūtu, kas ar to saistīta. Izolāciju. Man teica, ka problēma ir psihiska slimība, bet es tam nekad neesmu piekritusi.

S: Tu nepiekriti?

Dž: Ak, Dievs, es mēģināju atklāt patieso sevi un uzsāku pašizziņas procesu, bet viss tik ātri notika, un es tiku apsūdzēta. Cilvēki domāja, ka esmu traka, kad teicu visu, ko teicu.

S: Kas bija tas, ko teici, kas lika cilvēkiem domāt, ka esi traka?

Dž: Ak, tas bija par to, ka mēs piedzimstam šeit atkal un atkal, ka mēs pastāvīgi pārdzimstam. Es izskaidroju, ko zināju un ko nesu sev līdzi, par ko sapņoju, un tie pasludināja mani par traku.

S: Kā tas lika tev justies?

Dž: Ka pasaulē vairs nav nekā, kam uzticēties. Un šī izolācija noveda mani pie šī.

S: Kā tu nonāci uz šī tilta?

Dž: Kādu dienu es aizbēgu. Man parādījās iespēja aiziet.

S: Vai tev bija jāizbēg?

Dž: Nē, man nebija jābēg. Man radās iespēja aiziet nepamanītai, vai arī viņiem man vairs nebija laika, un viņi bija pieņēmuši, ka neesmu vairs sev un citiem bīstama. Bet viņi bija darījuši ar mani briesmīgas lietas.

S: Ko viņi tev nodarīja?

Dž: Viņi atkal un atkal pielietoja elektrošoku, un man šajā vietā (rāda uz vietu, kur atradās audzējs) ļoti sāp smadzenes. Es domāju, ka man izdarīja lobotomiju. Man šķiet, man izņēma gabaliņu no smadzenēm.

S: Šobrīd, runājot ar mani, tev nav jābūt nekādam fiziskam diskomfortam. Tu vari visu skatīties kā novērotājs.

Dž: Viņi to izdarīja tāpēc, lai es nedomātu par to visu.

S: Vai tu pārstāji par to domāt?

Dž: Nē, tas man radīja galvassāpes, un es vairs nebiju tā, kas agrāk. Es biju izveidojusi saikni pati ar sevi, un nu tā bija zudusi. Es biju atradusi informāciju, es biju sākusi saprast, kāda šī pasaule patiesībā ir. Es biju tikusi diezgan tālu, bet viņi man to atņēma. Viņi ar šoku izsvieda to no manis, viņi to izgrieza no manis.

S: Kas notika tālāk?

Dž: Es zināju, ka nevaru iet atpakaļ, un nebija arī ceļa uz priekšu. Es nolecu no tilta, bet es netiku līdz lejai.

S: Kas notika?

Dž: Viņi mani izņēma pirms sitiena.

S: Kas tevi izņēma?

Dž: Dzīvības spēki? Viņi? Viņi mani izņēma pirms es atsitos pret ūdeni, bet kritiena sajūta ir ar mani vienmēr. Krišana. Bet bailes no tā, ka man tiek atņemts viss, ko esmu iemācījusies, ir pats sliktākais.

S: Pametīsim šo notikumu un dosimies atpakaļ laikā tajā pašā dzīvē, kad tu biji mazs bērns. Esi tur tagad. Ko tu pamani?

Dž: Joprojām ir Ņujorka. Izskatās, ka agrie 60. gadi vai vēlie 50. Visapkārt ir mazuļi ratiņos, un arī es tieku vesta pastaigā, esmu savos ratiņos, un mana māte mani izrāda citiem. Viņa ir saveidojusi manus blondos matus mazās cirtās un mīlīgi saģērbusi. Viņa mani izmanto, lai pievērstu uzmanību sev.

S: Tu to sajūti? Kā tas liek tev justies?

Dž: Nenozīmīgai, es to jūtu pat kā mazs bērns, es to redzu. Man varētu būt apmēram 8 mēneši. Es domāju, ka viņa ir vientuļā māte, un man nav tēva. Es domāju, ka tas ir tas, ko viņa dara. Es domāju, ka viņa izrāda mani un meklē kādu, kas varētu par mums parūpēties.

S: Vai viņa kādu satiek?

Dž: Jā, un vīrietis, kuru viņa atved mājās, nav labs cilvēks.

S: Pastāsti vairāk.

Dž: Viņu sauc Džimijs. Viņš mūs satiek, kad man ir trīs vai četri gadi. Sākumā viņš ir jauks, bet vēlāk sāk izrādīt savu īsto dabu, taču ir jau par vēlu, un viņi ir precējušies. Viņš viņu regulāri sit.

S: Vai tu to redzi?

Dž: Es cenšos netikt iejaukta, bet, jā, es iemācījos paslēpties, kamēr tas beidzas. Es noslēpjos skapī un sēžu tur ļoti klusu.

S: Vai viņš kādreiz nodara pāri arī tev?

Dž: Kad kļūstu vecāka, jā.

S: Ko viņš dara?

Dž: Es sāku runāt tai laikā, kad sāk izskatīties, ka viņš māti nogalinās. Es mēģinu paskaidrot, ka tas nav tā vērts, ka viņš nokļūs cietumā.

S: Kas notiek, kad tu viņam šo saki?

Dž: Viņš sāk mani iepļaukāt un atgādina, ka bija labāk, kad es nelīdu citu darīšanās.

S: Kas notiek tālāk?

Dž: Līdzko varēju, es aizgāju dzīvot pie ģimenes draugiem. Tā ir daudzbērnu mamma, kura man atļauj palikt tur, cik ilgi vien vēlos. Man tikai jāparādās otrās mājās laiku pa laikam. Šī sieviete dod man spēku tikt ar visu galā un māca man, ka visiem nav jādzīvo un jāuzvedas šādi. Viņa redzēja, kam eju cauri, juta man līdzi un savā ziņā mēģināja mani izglābt.

S: Vai ir kaut kas īpašs, ko vajadzētu zināt par viņu?

Dž: Viņa ir ļoti plaši domājoša, un viņa mani iepazīstina ar savu draudzeni, kas viņu tādu izveidoja. Viņas draudzene ļoti labi pret mani izturas. Domāju, ka viņu sauc Džūlija. Un Džūlija man palīdz saprast sevis iepazīšanas un atklāšanas procesu. Viņa palīdz man ieraudzīt, kas esmu patiesībā un ka esmu daudz vairāk kā apstākļu sakritības ap mani.

S: Pastāsti vairāk, ko tu uzzini?

Ieiešana sen zudušajā Lemūrijas kontinentā

Mana zinātkāre aizvien pieauga un es brīnījos, ko tādu viņa varētu būt atklājusi, kas cilvēkiem liktu viņu uzskatīt par jukušu. Kā gan sevis iepazīšanas process var novest līdz lobotomijai? Tas, ko uzzināju tālāk, palīdzēja man šo saprast.

Dž: Viņa palīdz man atklāt dažas manas pieredzes pirms šīs dzīves.

S: Kā tas notiek?

Dž: Viņai izdodas mani ievest transā ar sveci, man jāskatās svecē, kamēr viņa saka noteiktas lietas. Tad pēkšņi manā prātā parādās dažādas vīzijas, un viņa mani izved cauri. Un es redzu to, kas jau noticis un ka šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize man uz zemes.

S: Vai pamani ko īpašu?

Dž: Jā, es biju spēcīga senas cilvēku grupas galva Klusā okeāna dienvidos. Viņa palīdz man atcerēties, kas notika ar mani un manu bērnu.

S: Kas ar jums notika?

Dž: Visi noslīka. Man bija meita. Es nāku no matriarhālas kultūras, kur vīrieši nepiedalās sieviešu radīšanā. Ir process, kura laikā notiek mākslīga apaugļošana, bet sieviete nenonāk tiešā kontaktā ar vīrieti.

S: Kāpēc tā?

Dž: Tā ir tradīcija. Tā mēs turpinām savu dzimtu. Viņa bija mans bērns, mans vienīgais bērns, un viņa būtu visu mantojusi. Es sastapos ar citu cilvēku rasi, kuri ieradās pēc mūsu spējām.

S: Kas tās par spējām?

Dž: Mēs pārvaldījām spējas, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē no senas civilizācijas, kas ieradās kolonizēt šo planētu.

S: Kas tie par cilvēkiem, kas ieradās kolonizēt šo planētu?

Dž: Tie bija cilvēki no citas planētas. Viņi nodeva tālāk šīs tradīcijas. Mūsu skaits bija mērāms tūkstošos, varbūt miljonos. Mums bija viss. Tā bija visskaistākā eksistence. Mēs dzīvojām godīgā sabiedrībā. Cilvēki attīstījās. Tas bija pastāvīgs mūsu skaistās pasaules apgaismības stāvoklis.

S: Kādas spējas piemita tev?

Dž: Es pratu darboties ar kristāliem, lai sazinātos ar mūsu senčiem un caur šo procesu saglabātu cilvēku veselību. Mums nebija nekādu slimību.

S: Kā tu to darīji?

Dž: Alas altārī, kas bija uzbūvēts pirms daudziem gadsimtiem, atradās dažāda izmēra sarkani kristāli, un, uzliekot rokas tiem pēc meditācijas, varēja vadīt to enerģiju. Bija iespējams redzēt to, kas jau noticis un to, kas varētu notikt. Bet tie nekad nebija brīdinājuši mani. Tie man nepateica!

S: Kas tevi nebrīdināja?

Dž: Kristāli, es jutos pievilta. Varbūt tā bija to cilvēku, kuri gribēja kristālus sev, manipulācija. Es šobrīd skaidri nezinu. Tie, kuri gribēja kristālus, nogalināja manus cilvēkus! Viņi peldēja ūdenī ar seju uz leju. Cilvēki, kuri gribēja kristālus, bija spējuši izraisīt zem ūdens eksploziju vai pat vairākas. Viņi iznīcināja mūsu civilizāciju un sagūstīja mani!

Šajā brīdī Džena jau bija kļuvusi ļoti emocionāla, un es viņai atgādināju, ka šobrīd nav jāizdzīvo jebkāds diskomforts un ka viņa var visu redzēt no novērotāja pozīcijas.

S: Kāpēc viņi tevi sagūstīja? Tu teici – biji līderis?

Dž: Jā, kad es šo atmiņu vēlējos izskaidrot cilvēkiem citā manā dzīvē, viņi teica, ka esmu jukusi.

S: Tātad, kad biji atguvusi šo atmiņu ar Džūlijas palīdzību, tu mēģināji izstāstīt citiem cilvēkiem?

Dž: Man šķita, ja jau esmu šo atmiņu atguvusi, bet iepriekš man par tādu nebija ne jausmas, tad visā stāstā varētu būt vēl kas, ko es varētu uzzināt no citiem cilvēkiem. Bet cilvēki, kuriem to stāstīju, bija viltīgi. Viņi izlikās, ka ir ieinteresēti, bet bija sazvērējušies mani apsūdzēt. Es liku kopā mīklas detaļas. Es biju tiešām tikusi tālu. Un viņi man to atņēma!

Ieiešana zudušajā Atlantīdas pilsētā

Laikā, kad notika šī sesija, man nebija ne jausmas, ka ielūkosimies Atlantīdā. Šīs vietas nosaukumu es uzzināju tikai pēc tālākas izpētes.

S: Pie kā tu strādāji tai laikā, kad viņi tev to atņēma?

Dž: Es brīnījos, kāpēc tiku izglābta, bet visi apkārtējie gāja bojā.

S: Vai uzzināji?

Dž: Es kļuvu par šī masu slaktiņa organizatoru gūstekni.

S: Tu biji ieslodzīta?

Dž: Lielāko daļu savas dzīves. Es redzu to tagad. Es redzu sevi kā vecu sievieti ar sirmiem matiem joprojām tai mājā, kur mani turēja.

S: Kā šī māja izskatās? Vai tu varētu man to aprakstīt?

Dž: Tā bija mazāk māja, vairāk kā dzīvoklis daudzstāvu ēkā ar maksimāli iespējamo apsardzi. Man nebija iespējas no turienes izkļūt. Iekšpusē viss bija tāds ļoti vienkāršs, tikai pamatlietas.

S: Vai ir kas īpašs, ka piesaista tavu uzmanību?

Dž: Ārā pa logu. Es sēžu pie loga, un viņiem ir transportlīdzekļi, kas var lidot pa gaisu.

S: Transportlīdzekļi, kas pārvietojas pa gaisu? Vai tu varētu izstāstīt vairāk par tiem?

Dž: Tie pārvietojas ļoti ātri. Es atceros, ka biju tur! Tā ir ļoti drūma un depresīva vieta.

S: Kā viņi pret tevi izturas?

Dž: Viņi bija aizveduši mani uz dažiem pasākumiem. Viņi izmēģina visādus veidus, kā izvilināt no manis informāciju.

S: Kādu informāciju?

Dž: Viņi grib iemācīties pārvaldīt enerģiju, lai spētu sazināties ar citiem. Viņi tic, ka ir izredzēti, lai sazinātos un iegūtu vairāk zināšanu, lai attīstītu savas tehnoloģijas un nostiprinātu savu dominanci. Viņi ticēja, ka esmu palikusi pēdējā, kam ir šī informācija. Viņi juta, ka, mani nogalinot, visa informācija pazudīs. Viņiem šķita, ka ir tikai jānogaida. Ka es salūzīšu.

S: Vai tu kādreiz salūzi? Vai viņi uzzināja?

Dž: Nē, man šķiet, ka tur biju vairāk kā 60 gadu. Ieslodzījumā vairāk kā 60 gadu. Es gribēju nomirt, bet nevarēju.

S: Kāpēc?

Dž: Nebija kam nodot šo informāciju, un, ja es nodotu to viņiem, tas būtu postoši visai pasaulei. Man vajadzēja to kādam atstāt. Tā nevarēja nomirt ar mani. Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc nevarēju nomirt.  Es vēlējos, es vēlējos būt kopā ar savu bērnu. Es vēlējos viņu atgūt.

S: Kas notika ar tavu bērnu?

Dž: Cilvēki, kas mani sagūstīja, bija uzstādījuši atomtipa ierīces stratēģiski svarīgās vietās, plaisās okeāna dziļumā, un tās izraisīja paisuma vilni. Viņiem bija ierīces, kas darbojās kā zemūdenes, ko viņi uzstādīja plaisās. Viņi izlikās par mūsu draugiem, un tad nāca vilnis.

S: Pastāsti par šo vilni.

Dž: Sākumā es un daudzi citi bijām pludmalē un skatījāmies, kur palicis viss ūdens. Mēs nevarējām saprast, kur viss ūdens tika novadīts. Visapkārt lēkāja zivis. Visi stāvēja, skatījās apkārt un brīnījās. Un tad es to pamanīju ar acs kaktiņu. Es redzēju vilni, un tas bija milzīgs, tas bija tik liels kā..  nekas tik liels nekad dzīvē nebija redzēts. Manā priekšā bija klints, un es sāku rāpties augšā, cik ātri vien varēju, kamēr pārējie stāvēja kā sastinguši.

S: Kur ir tava meita?

Dž: Viņas nav pludmalē, viņa ir pilī.

S: Kas notiek tālāk?

Dž: Es tieku augšā. Es skrienu un skrienu. Viņi grib atstāt mani dzīvu. Viņi grib, lai redzu viņu spēku un to, ka viņi var iznīcināt visu, tieši tā, kā viņi man bija teikuši, ja nedarīšu, ko viņi vēlas. Bet es nenoticēju. Es ticēju, ka mūsu ir vairāk un ka mēs uzvarēsim. Man nebija ne jausmas! Mans bērns bija atsities pret kaut ko, un kaut kas ass bija iespiedies viņas pakausī, tādu es viņu atradu. Ar seju ūdenī un kaut ko iespiedušos viņas galvaskausa pamatnē. Tā bija pirmā vieta, uz kuru es skrēju. Es zināju, kur viņa ir. Man nav ne jausmas, kā es vienīgā varēju to apdzīt. Man ir sajūta, ka viņi mani bija ielikuši tādā kā burbulī, lai es visu redzētu, bet pati pat nesamērcētu kājas.

S: Kas notika tālāk?

Dž: Viņi mani sagūstīja. Kad viņi mani veda prom, es redzēju gruvešus un simtiem tūkstošus ķermeņu ūdenī. Neko nevarēja atpazīt, minūtes laikā viss bija zudis. Viss tika iznīcināts.

S: Kādas domas ir tavā prātā?

Dž: Sēras, nomācošas, kliedzošas skumjas!

S: Uz kurieni viņi tevi ved?

Dž: Viņi mani ved uz savu salu. Viņiem ir sala, kur viss ir ļoti attīstīts.

S: Kā viņi izskatās?

Dž: Viņi ir ļoti gari, ļoti bāli. Man viņi šķiet neglīti. Viņi ir ļoti gudri. Daudziem ir gaiši blondi mati. Uz salas ir negatīva, konkurējoša gaisotne. Cilvēki nav draudzīgi. Viņi nav izpalīdzīgi. Viņi vienkārši nav laimīgi cilvēki.

S: Viņi nav laimīgi?

Dž: Nē, tā ir briesmīga vieta - ļoti briesmīga man. Es biju ļoti atvērta, brīva un dzīvoju skaistā dabā, bet šeit viss ir pilnīgi pretēji. Tur ir pelēks – šīferis, metāls un betons, un īsti nevar saskatīt sauli.

S: Kāpēc nevar redzēt sauli?

Dž: Dažreiz jau var, bet ne katru dienu.

S: Kāpēc tā?

Dž: Tur ir migla, ko rada viņu tehnoloģijas.

S: Tu teici, ka viņi ir ļoti attīstīti. Kādā ziņā?

Dž: Viņiem ir ierīces, kas ļauj ļoti ātri pagatavot ēdienu. Tur bija kāds enerģijas veids, ko fokusē uz ēdienu, lai to pagatavotu. Medicīnas tehnoloģijas arī ir apbrīnojamas.

S: Pastāsti vairāk.

Dž: Viņi varēja nodrošināt visas ķirurģiskās operācijas. Viņi prata veikli apieties ar orgāniem un tos izaudzēt.

S: Kā viņi to darīja?

Dž: Viņi saprata, kā praktiski pielietot pētījumus par cilmes šūnām un citām tehnoloģijām, ko mēs vēl pašlaik savā vēsturē neesam spējuši izmantot.

S: Viņi izmantoja cilmes šūnu pētījumus?

Dž: Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņi prata klonēt orgānus, lai pagarinātu cilvēku dzīvi. Viņi gribēja dzīvot mūžīgi.

S: Vai viņi bija kaut kādā mērā garīgi?

Dž: Nē, viņi uzskatīja sevi par zinātniekiem. Tas bija cits garīguma veids. Es nevarētu īsti teikt nē. Tas vienkārši nav tas, ko es uzskatītu par garīgumu. Viņiem bija ļoti dziļa apsēstība ar noteikto kristālu neizskaidrojamo fenomenu. Viņi nevar atcerēties, kā sazināties ar saviem senčiem.

S: Ko tu ar to domā? Kas ir tie senči?

Dž: Cilvēki, kas viņus radījuši uz šīs planētas. No viņu rašanās planētas.

S: Pastāsti vairāk.

Dž: Viņi ieradās no citas planētas, kura bija izgājusi savu evolūcijas ciklu. Bet, kad šie cilvēki te ieradās, vajadzība un trūkums bija tik lieli, ka tas viņus izveidoja par aukstasinīgiem aprēķinātājiem.

S: Bet tev bija šīs zināšanas?

Dž: Jā. Tai laikā es domāju, ka es komunicēju ar mūsu senčiem, kuri ir miruši, bet man noteikti bija pieejams kanāls uz citu dimensiju, iespējams, pat tārpeja pie tiem, no kuriem mēs esam cēlušies.

S: Vai tu kļūdījies? Vai tu domāji, ka sarunājies ar kādu citu?

Dž: Tajā laikā - jā. Mani cilvēki domāja, ka mēs komunicējam ar mūsu mirušajiem senčiem, kuri valdīja mūsu ciltīs pirms tam, bet patiesībā tie bija tie, kuri mūs radīja šeit, vai pat vēl citi pirms viņiem. Bija tiešais kanāls uz citu dimensiju, citu planētu, un ar to mēs sazinājāmies, vienīgi neapzinājāmies. Viņi teica – sarunāties ar mirušajiem.

S: Kas tā teica?

Dž: Mana vecmāmiņa. Viņa mēdza teikt – iesim sarunāties ar mirušajiem šodien.

S: Pastāsti vairāk par viņu.

Dž: Kamēr mana māte valdīja, vecmāmiņa man iemācīja daudz lietu. Māte arī man daudz iemācīja. Viņas bija ļoti izglītotas, skaistas un spēcīgas sievietes.

S: Kā tev šķiet, kas ir viena no svarīgākajām lietām, ko tev iemācīja?

Dž: Kā izturēties pret cilvēkiem un kā sajust saikni ar viņiem. Labs valdnieks nevar pacelt sevi virs cilvēkiem un pieprasīt pakļaušanos un dievināšanu tikai tāpēc, ka atrodas augstāk. Būt par labu valdnieku nozīmē nopelnīt šo godu un iemiesot to sevī. Tas ir kas tāds, ko tu radi sevī, lai cilvēki sajustu saikni un atvērtu savas sirdis, ļaujot tev būt līderim. Viņi grib būt vadīti, bet viņi grib arī zināt, ka viņus ved pareizajā virzienā.

S: Vai tu spēji šo izdarīt?

Dž: Jā.

S: Tātad, tu nomiri ar visām šīm zināšanām vai atradi kādu, kam tās nodot?

Dž: Es atradu. Es izdarīju viltīgi.

S: Ko tu izdarīji?

Dž: Vēlākos gados man tika atsūtīta jauna meitene, kas rūpējās par mani. Viņa gatavoja man ēst. Viņa varēja būt apmēram 14-15 gadus veca. Šī jaunā meitene bija no zemas klases ģimenes, kas netika īpaši cienīta. Viņai arī nebija vēlmes šo cieņu no apkārtējiem iegūt, jo viņa redzēja, kāda šī sabiedrība patiesībā ir. Mums izveidojās dziļa draudzība, un es nodevu viņai visu, ko vien varēju.

S: Kā tu to izdarīji?

Dž: Ir enerģijas pārnese, ko var veikt. Līdz ar to es viņai nodevu savas atmiņas un norādes, lai atgrieztos tajā pat dimensijā un savienotos ar kristāliem. Es viņai iedevu savas asinis. Atceros asinis. Man viņai bija jāiedod savas asinis iekš kaut kā.

S: Ko viņa ar tām darīja?

Dž: Viņa to uzkarināja kaklā un aizgāja. Es liku viņai doties prom. Es nosūtīju viņu misijā un teicu, lai nekādā gadījumā neatgriežas. Es liku viņai doties, cik tālu vien iespējams. Līdzko šo visu biju nodevusi, es biju gatava misijas atlikušajai daļai.

Zudušās Atlantīdas pilsētas iznīcināšana

S: Kāda bija tava misija?

Dž: Es gatavojos uzspridzināt visu šo civilizāciju.

S: Kā tu to biji nodomājusi darīt?

Dž: Es paziņoju līderiem, ka esmu gatava nomirt un nodot viņiem visu informāciju. Es viņiem vienkārši iedevu nepareizu informāciju, un ar šo kļūdu viņu kristāli aizdegās un izraisīja visskaistāko eksploziju. Es noslaucīju no kartes visu šo civilizāciju.

S: Kur šī civilizācija palika?

Dž: Tur bija zemestrīces un uguns, līdz tā pazuda jūrā. Viņi man ļāva noskatīties no augšas.

S: Pastāsti vairāk par šo.

Dž: Es biju mirusi, bet skatījos no augšas.

S: Kā tu juties šo redzot?

Dž: Paštaisni. (Iesmejas.) Jūtos pilnīga, labi.

S: Ko tu biji domājusi ar kristālu pašaizdegšanos?

Dž: Dažas no tehnoloģijām, ko viņi no manis gribēja, ļautu viņiem radīt bumbas, ar ko varētu kontrolēt citas civilizācijas, kuras viņi jau zināja, un iegūt viņu resursus. Piedraudēt ar bumbu nozīmētu momentānu padošanos. Es vienkārši iedevu viņiem aprēķinus, kas neļautu uzsprāgt kaut kur citur, bet radītu šo eksploziju vēl pirms viņi paspēj to izmantot.

S: Pastāsti vairāk.

Dž: Es nomiru pie sākotnējā sprādziena.

S: Kas notika ar meiteni un informāciju, ko viņai nodevi?

Dž: Tas sākās tur. Viņa aiznesa informāciju uz ziemeļiem, ļoti tālu. Es viņai teicu doties tik tālu, kamēr ierauga sniegu, un redzot sniegu viņa būs drošībā.

S: Kur viņa devās?

Dž: Uz turieni, ko šodien sauc par ziemeļeiropu, un tas (spēks) palika tur. Tas riņķoja starp daudziem cilvēkiem.

S: Kas notika ar meiteni?

Dž: Viņa nodeva šo informāciju saviem bērniem. No šī cēlušās leģendas par skandināvu dieviem.

S: Vai šīs zināšanas ieauga sabiedrībā vai laika gaitā zuda?

Dž: Ar laiku tas ir pazudis, un esmu viena no pēdējām, kam šīs atmiņas vēl ir.

S: Kā tu juties, kad Džūlija ar sveces palīdzību mēģināja atgriezt šīs atmiņas?

Dž: Tas man palīdzēja tikt galā ar vientulības un izolācijas sajūtu, ko jutu tajā dzīvē. Līdzko šī atmiņa atgriezās, es jutos labāk. Es sajutos vieglāka, drošībā, un tas man palīdzēja saprast, kāpēc visu dzīvi līdz tam biju slēpusies. Man bija sajūta, ka vienmēr slēpjos, it kā bēgot no tās pašas pieredzes.

S: Vai varēji atgūt arī savas spējas, kad biji ieguvusi atmiņas?

Dž: Viss sāka kļūt mazliet dīvains.

S: Pastāsti vairāk.

Dž: Es sāku skaidri redzēt lietas, kādas tās ir. Fasādes ap mani, sabiedrība, izskatījās, ka ar katru dienu viss arvien vairāk sabrūk. Man šķita, ka jārunā ar cilvēkiem, ka viņi ir šīs ikdienas dzīves koncepta vergi. Man šķita, ja bija kas vairāk man pašai, kas radīja šīs sāpes, tad varēja būt arī citiem, un arī viņiem būtu jātiek ar to skaidrībā.

S: Kas notika, kad tu sāki dalīties, pirms vēl tevi apsūdzēja?

Dž: Es mēģināju skaidrot daudziem cilvēkiem. Lielākā daļa cilvēku vienkārši negrib, lai izjūk viņu pasaule.

S: Vai tev izdevās kādu pārliecināt?

Dž: Es nekad to neieraudzīju. Tikai jutu aizvainojumu, ka man piekarina jukušās birku, un tas manī radīja vēlmi atkal slēpties.

S: Tātad, cilvēki teica, ka esi jukusi. Kas tālāk?

Dž: Es domāju, ka pagāja daži gadi man gribot to visu atklāt un iet vēl tālāk, varbūt gads vai divi. Bet man nešķiet, ka biju gados, kad nolecu no tilta. Šķiet, ka man vēl nebija 30.

S: Kas notika, kad nomiri lecot no tilta?

Dž: Tas izraisa lielas sekas, ja izlem pārtraukt savu ieplānoto eksistenci.

S: Pastāsti vairāk. Kas notiek?

Dž: Pašnāvība rada iztrūkumu.

S: Kas skaita punktus?

Dž: Ir tāda liela sistēma, visaptveroša.. kas izskatās kā paņemot akmentiņu un ieliekot traukā.. un tu radi šo vētraino pieredzi akmenim, bet, iznākot no trauka, tas ir nopulēts, skaists akmens ar daudz lielāku pielietojumu un attīstību. Ja tu šo procesu apturi, tas izjauc lietu kārtību.

S: Kas tev bija jādara tā vietā, lai atņemtu sev dzīvību?

Dž: Man bija jānes šī informācija cilvēkiem, un es izvēlējos vieglāko izeju.

S: Vai tu to saprati uzreiz, kad pameti ķermeni?

Dž: Jā, to uzzina, īsi pirms ķermeņa pamešanas, to sajūt. Tu jūti nožēlu īsi pirms brīža, kad tevi izvelk no tā. Tu to atpazīsti pēdējā sekundes daļā, un tad viņi tevi izņem no ķermeņa.

S: Pastāsti man visu, ko apzinies pēc ķermeņa pamešanas.

Dž: Ir sajūta, ka kāds ar lielu roku ir sagrābis mani, bet tā vietā, lai sagrābtu mani visu, viņi paņem daļu manis. Otra daļa vēl joprojām krīt, un tu to zini, bet daļu tevis kāds velk uz augšu, un tu it kā aizpeldi. Un uzreiz notiek tāda kā ielāde. Tu apzinies visu, kas ir noticis, kas pie tā noveda, un sāc apzināties, ka tu tikko liki sev atgriezties un sākt visu atkal no jauna.

S: Vai tu izlēmi darīt to atkal?

Dž: Tam bija tā jānotiek. Ja tu neizdari to, ko vēlējies, tu turpināsi to atkal un atkal, kamēr izdosies.

S: Tu izlēmi, kurā dzīvē tu to turpināsi?

Dž: Šī ir tā nākamā!

Šajā brīdī ar Doloresas Kenonas QHHT metodes palīdzību uzaicināju zemapziņu atbildēt uz jautājumiem par klientu un arī par to, kāpēc viņai tika rādīta tieši šī dzīve.

S: Kāpēc viņai tika parādīta dzīve, kur viņa kā sieviete izdarīja pašnāvību? Ko tu viņai mēģini pateikt?

Dž: Ka tas nav ceļš, ko izvēlēties šoreiz.

S: Ko tu ar to domā?

Dž: Pašnāvību un pašizolēšanos.

S: Vai šobrīd viņa to saprot?

Dž: Jā.

S: Kādu informāciju no šīs dzīves viņai vajadzētu ņemt vērā?

Dž: Ir svarīgi apzināties, kas viņa ir, un atklāt informāciju, kas viņā slēpjas jau simtiem tūkstoš gadu. Dalīties ar to, ļaujot evolūcijai uz zemes turpināties ar šo informāciju. Tāpēc viņa tika aizvesta pie tevis. Viņai jāsaprot, ka ir lielāks uzdevums, kas radies daudzu viņas dzīvju laikā un kas jāizpilda.

S: Kas tas par uzdevumu?

Dž: Viņai pilnībā jāpieņem šis jaunais būšanas veids. Vienīgais veids, kas ļauj iziet pilnu apli atpakaļ pie sevis un saprast, kas mēs patiesi esam, ved caur pilnīgu ieniršanu tajā, nevis baidoties no izstumšanas, kas varētu sekot.

S: Tātad viņai pilnībā jāienirst. Ko tu ar to domā? Visas zināšanas, kas viņā ir?

Dž: Jā.

S: Ko viņai ar to vajadzētu darīt?

Dž: Viņai jāatrod veids, kā izskaidrot šo cilvēkiem, lai tas viņu pašu spēcinātu, nevis radītu kādas sekas vai piekarinātu jukušās birku. Viņai jāatrod tas sevī, un, kā jau labam līderim pieklājas, jāparāda saprotami tiem, kas vēlētos sekot šajā virzienā.

S: Kā viņa vislabāk varētu to izdarīt?

Dž: Caur rakstīšanu.

S: Viņa teica, ka vēlas uzrakstīt grāmatu. Vai viņai vajadzētu rakstīt par šo?

Dž: Viņai vajadzētu uzrakstīt daudzas grāmatas. Ir tik daudz būtņu, kas būtu gatavas viņai palīdzēt. To ir tik daudz, ka brīžiem tas varētu radīt milzu emocijas.

S: Pastāsti vairāk.

Dž: Ir arī pieredzes no citām dzīvēm, kas kopā ar šo palīdzēs nodot informāciju tālāk.

S: Kā viņai vajadzētu sākt rakstīšanu? Vai ir kāds veids, kā uzsākt šo procesu?

Dž: Ir jāatver kanāls, kurš pašlaik ir bloķēts. Pašlaik viņai ir pieeja tikai informācijas druskām. Līdzko kanāls tiks atvērts un attīrīts, informācijas plūsma palielināsies.

S: Kāpēc šis kanāls ir bloķēts?

Dž: Tam ir vairāki iemesli. Viņai bija sajūta, ka kanāla atvēršana kalpoja par iemeslu viņas bojā ejai, tāpēc viņa ir to kārtīgi nobloķējusi, lai šajā dzīvē nesaņemtu nosodījumu.

S: Vai šis bloks viņai vēl ir vajadzīgs?

Dž: Nē, un viņa pati to zina.

S: Tā kā šis bloks vairs nav vajadzīgs, vai tu varētu to atbloķēt?

Dž: Jā, mēs to atveram.

S: Ko viņa sajutīs pēc tam?

Dž: Viņa sajutīs, ka līdz viņai vieglāk nonāk informācija no mūsu puses. Tas ļaus viņai ieraudzīt kopainu, kā labāk izstāstīt šo stāstu.

S: Vai tu varētu noskanēt viņas ķermeni?

Dž: Vēl joprojām ir liels spiediens smadzenēs.

S: Kas to izraisa?

Dž: Audzējs. Lai vai kā, tas vairs nav vajadzīgs.

S: Kāds bija šī audzēja mērķis?

Dž: Atvest viņu šeit pie tevis, lai ieraudzītu šīs atmiņas un izpildītu viņas uzdevumu.

S: Vai viņa ir apguvusi visu no šīs audzēja pieredzes?

Dž: Jā. Mēs varam to atlaist.

S: Kā jūs to darāt? Mani vienmēr moka ziņkāre.

Dž: Mēs to izžāvējam. Tagad tas sāks sarauties.

S: Ko viņa pamanīs?

Dž: Viņa jau uzreiz jutīsies labāk, un nākamreiz, kad viņa tiksies ar ārstiem, viņi būs pārsteigti, ka tas ir samazinājies. Viņi nevarēs to izskaidrot.

S: Vai tu vēlētos pateikt Dženai vēl kaut ko?

Dž: Ir pienācis laiks.

Nākamo mēnešu laikā pēc Dženas sesijas pietūkums viņas smadzenēs bija samazinājies, un viņas ķermenis un prāts atguva dzīvessparu. Viņai pat izdevās palikt stāvoklī un dzemdēt veselu meitiņu, tā bija vēl viena lieta, ko mediķi uzskatīja par neiespējamu. Šai laikā es uzzināju, ka esmu nokārtojusi eksāmenu un kļuvusi par 3. līmeņa praktiķi, kas nozīmē meistarību šajā jomā. Tās bija lieliskas ziņas, jo tas nozīmēja ne vien klientu pieplūdumu uz QHHT sesijām, bet arī to, ka tikšu aicināta asistēt daudzās QHHT apmācībās, kas tiek organizētas visā pasaulē.

Manā dzīvē bija noticis aizraujošs pavērsiens. Kā jau paredzēju, drīzumā sāku pieņemt klientus ikdienā. Līdz ar jauno klientu vilni novēroju arī interesantu fenomenu. Cilvēki, kas viens otru nepazina, hipnozes sesijās stāstīja līdzīgas lietas par divām senām civilizācijām. Kā es sāku saprast no sesijām ar klientiem, Lemūrija vai Amuna, kā to toreiz sauca, atradās Klusā okeāna dienviddaļā un ietvēra zemi, kas tagad ir Lieldienu salas, un stiepās Dienvidamerikas virzienā. Daudzi uzsvēra, ka tā bija liela sala, kurā tiesības valdīt tika nodotas sievietēm vienā dzimtā. Tā vienmēr tika aprakstīta kā ļoti laimīga vieta, kur cilvēki augstu vērtēja līdzjūtību un garīgumu. Lai gan viņu pasaule tika izpostīta pirms apmēram 25 tūkstošiem gadu, daudzas dvēseles nāk atpakaļ uz šo pasauli, joprojām nesot sevī traumu, ko radīja vilnis, kurš nopostīja Amunu.




Pirkumu grozs