Mahmuds mūs jau bija iepazīstinājis ar Nadju, un ļoti gaidījām atkal tikšanos, jo tādu sievišķo spēku un gudrību, kas no viņas staroja, Ēģiptē vēl nebijām satikušas. Tieši šajā reizē ieguvu citu skatījumu par sievietes tiesībām tradīciju un reliģijas kontekstā, vēlreiz saņemot atgādinājumu par to, ka citus nedrīkst mērīt pēc savas mērauklas, kas ceļojot ir ļoti svarīgi.

Sievietes mošejā nedrīkst pacelt balsi, un nodemonstrēt lielisko akustiku Nadja mums nevarēja, tāpēc deva brītiņu, ko pavadīt pašām savā nodabā. Kamēr mēs ar cieņu izturamies pret viņu tradīcijām, viņi respektē mūsējās, un varam ļauties arī lūgšanai vai meditācijai, ja vien tā nav acīmredzama vai uzkrītoša. Protams, vislabākais ir vienkārši turēt tīru nodomu savā sirdī.

Visas fotogrāfijas jau bija uzņemtas, arī grupas selfijs ar vietējiem jauniešiem uzvalkos (kā vēlāk izstāstīja Mahmuds, tie bija ēģiptieši "no laukiem", kas, tāpat kā mēs, arī uz Kairu atbrauc kā uz svētkiem), un bijām gatavas doties tālāk, kad pēkšņi visu lielo mošejas telpu piepildīja skanīga vīrieša balss. Kādu citu grupu pavadošais gids demonstrēja lielisko akustiku. Šajā lūgšanā mēs gan sastingām uz vietas, gan arī piedzīvojām, kā skaņas vibrācija ienāk ķermenī, viļņojas cauri šūnām un viegli pieskaras sirdij kā skaista dāvana vienkārši par to, ka esi īstajā vietā un laikā. Tagad gan viss bija izdarīts, un varējām pievienoties savai kompānijai kafijas pauzē.

Izrādījās, ka maršruta dēļ ir izdevīgāk sākumā piestāt tirgū un pēc tam doties uz otru baznīcu. Tirgū, protams, piemērīšana, kaulēšanās, vēl viena kafija un hennas tetovējums - tas viss prasa laiku, un es nemaz nezināju, ka baznīcām ir arī savi darba laiki, tāpēc sākumā jutos apbēdināta, ka Abu Sergas baznīca vairs nav sasniedzama. Man jau ļoti gribējās vēlreiz noiet pagrabā un pieskarties Svētās ģimenes ceļojumu laikam, taču arī sapratu, ka nevajag pieķerties visām savām iegribām, jo, iespējams, ka dzīve grib parādīt ko citu. Mahmudam paskaidroju, ka pēc mošejas pieredzes enerģētiskajam balansam vēlos arī kādu kristiešu baznīcas apmeklējumu, un mēs sapratāmies. Viņi abi ar Nadju apspriedās, un pēc īsa brīža jau piestājām ielas malā, kur starp dzīvojamām mājām ieraudzīju baznīcu, kurai agrāk nebiju pievērsusi uzmanību.

Ja nemaldos, šī bija pirmā reize, kad baznīcas apsardzei uzrādīju pasi, lai vispār tiktu iekšā. Izrādījās, Ruta savējo bija atstājusi viesnīcā, bet mūs tik un tā ielaida. Nadju gan atstāja aiz vārtiņiem, un es tikai vēlāk sapratu, kāpēc tā. Koptiskajā tradīcijā joprojām bija gavēnis, un bijām ieradušās baznīcā tieši dievkalpojuma laikā. Brīnums, ka mūs vispār ielaida, pie tam, laipni mājot un atverot lielās durvis. Ieejot iekšā, visu ķermeni maigi apņēma vīraka dūmi un smarža, un mēs klusi ieslīdējām solu rindās, pievienojoties kopīgajām lūgšanām. Kad man jau šķita, ka saņemot izšļakstītā ūdens pilienus, esmu piedzīvojusi šodienas maksimumu, tika iznesta maize, un visi stājās rindā uz tās saņemšanu. Samulsu un biju gatava doties ārā pa durvīm, taču mani atmodināja Rutas balss. "Mēs visi esam vienādi Dieva bērni," viņa teica, un es sekoju pārējiem, vēl brīnoties, kas tā par mazvērtību vēl tikko bija gatava likt man aiziet prom. Priesteris, protams, lauza un dalīja maizi visiem, un ar priecīgām acīm sveica arī mūs. Izejot no baznīcas, man vēl rokās tika iespiests pēdējais papīra sviestmaižu maisiņš no lielā galda pie durvīm, kur jau bija sagatavots ēdiens gavēņa pārtraukšanai. Pēc brīža, saprotot, kas noticis, gandrīz apraudājos, jo tā bija falafela maizīte - viena no garšīgākajām lietām, ko var ēst brokastīs. Es taču no rīta vēl nošķendējos, ka viesnīcā nav falafelu, jo pēc Ramadāna beigām liela daļa cilvēku iet atvaļinājumā, un tradicionālie brokastu ēdieni nav tik plaši pieejami.

No rīta pateikto "brauksim nolūgties" jutām piepildījušas ar uzviju, un ar prieka, gandarījuma, svētības un pateicības sajūtu atgriezāmies viesnīcā gatavoties nākamajām piedzīvojumu dienām.