Kādu no bēdām salieca bērnu zaudējumi, taču bija jāturpina darīt, un nebija laika ne sērot, ne skumt.

Vēlāk nāca tā, kurai karš aizslaucīja sapņus, un bija ātri jākļūst pieaugušai, jo citiem taču bija sliktāk.

Zaudēti vīri, bērni, sapņi un cerības iecirta sirdī robu, kuru vieglāk bija aizklāt ar darbu un mūžīgu aizņemtību.

"Neskaties, sāpēs, neraudi, esi stipra! Pasaule ir smaguma un grūtību pilna! Jāstrādā smagi, lai meitai vismaz vieglāk!" No paaudzes paaudzē nodots neredzamais mantojums vienmēr atrod veidu izpausmei.

Līdz nonāks līdz tai, kura jutīs par visām, kādu laiku pat neapzinoties, taču beidzot atverot acis un ieraugot, ka pārējās ir tepat, aiz muguras, un tas ceļš nekad nav bijis vienatnē. Lai vai cik grūti būtu to aptvert, viņas ir ar tevi un tevī, daloties spēkā, mīlestībā un pateicībā.