Pirms kādiem gadiem manā redzeslokā "nejauši" nonāca kāda filma, kur futūristiskā vidē tika izspēlēts tas, cik grūti ir rīkoties cēli un domājot par citiem, ja ir apstākļi, kas visu sarežģī. Vēru ciet acis pie visiem nepatīkamajiem vardarbības skatiem, jo sekoju līdzi tēmai par sabiedrības vērtībām, slāņiem, morāli, resursiem un izdzīvošanu. Radītās problēmas risinājums slēpās vienkāršā labestības aktā, kam sekojot, visi stāsta varoņi tiktu galā ar savu uzdevumu, taču dažādu apstākļu dēļ viņi līdz tam netiek, jo ieslēdzas instinkts - izdzīvo stiprākais. 

---

Šis stāsts spilgti iesēdās manā apziņā, laiku pa laikam liekot arī pašai sev uzdot jautājumu - vai tajā brīdī, kad visi reaģē un cīnās par savu, ir iespējams arī cits risinājums? Vai man ir iespēja rīkoties? Vai spēju tam iedvesmot citus? Pēdējā daļa - visgrūtākā, jo mums ir dažādi "apstākļi". 

Pēdējos gadus arvien biežāk novēroju, kā izmainās enerģija un notikumi, kad rīkojamies tā vai citādi. Uz sevi, tikai savam labumam - īss gandarījums, sašaurinās iespējas, trūkst ideju. Augstāks labums, citi cilvēki, nākotne - plašuma sajūta, dzīvē parādās patīkamas nejaušības un negaidītas dāvanas. 

Tikko palīdzēju kolēģim savākt naudu ceļojumam. Zinu vēsturi - jau vairākus mēnešus aktīvi ziedo sevi kopienas labā, vadot un organizējot kopmeditācijas un online tikšanās, pieņēmis lēmumu par aiziešanu no stabila darba, lai savu laiku pilnībā veltītu cilvēku dziedināšanai. Es redzu milzu ieguldījumu citu labā, un kāpēc gan lai Visums nepalīdzētu tādā gadījumā? 

Visums palīdzēja caur cilvēkiem, kas atsaucās mūsu piedāvājumam un arī tiem, kas vēlējās palīdzēt tāpat vien. Par kādiem jau zinu, ka dzīve ātri vien ir iedevusi atpakaļ vēl vairāk. Šīs dienas skatos arī uz savu ikdienu. Mirklis, situācija, man jāpieņem lēmums. Izlemju būt dāsnāka un pielaidīgāka - jau dažu stundu laikā saņemu kādu patīkamu jaunumu, klientu vai pasūtījumu. 

Materiālajā pasaulē, kur mums māca par resursu trūkumu, ir diezgan grūti paļauties, ka tev visa pietiks un daloties saņemsi vēl vairāk. Ir arī ego daļa, kas iepriekš minēto sāk tulkot vai kopēt kā formulu - ko darīt, lai dabūtu vairāk. Manuprāt, lai spontānais labestības akts sniegtu pozitīvu iznākumu abām pusēm, tam jānāk patiesi un no sirds, nevis aiz aprēķina. 

Kā būtu izdarīt ko cēlu un iedvesmojošu tikai tāpēc, ka vari un kādam kaut kas dzīvē kaut uz mirkli uzlabosies? Ziedot naudu laikam ir vienkāršākais, ja vien nedarām to ar vainas, pienākuma vai pārākuma sajūtu, taču ir vēl daudz veidu, kā pasaulē vai vismaz viena cilvēka dzīvē uz brīdi iegriezt patīkamu emociju vilni, kas tālāk izdarīs savu darbu. Dāvanas, pakalpojumi, saruna, labs vārds vai jebkāda palīdzība, kas tajā mirklī ir nepieciešama. Spontāni, no sirds. Lai vairojas!