par mājām
Sajūtu, ka tas ir kāds process, kas saistīts tieši ar māju. Ieminos, ka varbūt vecā māja ir pilna ar putekļiem vai ko citu, kas kairina elpceļus. Kamēr runāju, abas sajūtam iegriežamies enerģijas virpuli, un viņai atveras informācija, ka sakrājies tik daudz fiziska, emocionāla un enerģētiska "hlama", kas viņā ir izraisījis pat fizisku reakciju. Prasa man, vai drīkst dziedināt māju, un es atbildu - tieši tāpēc tur esi nonākusi.
Pēc nedēļas šis teikums šķiet zīmīgs, jo nu mirdz māja, viņa pati, un jaunās attiecības izbeigušās.
Es izeju savā pagalmā, tur no kāda pauguriņa spraucas kāda reiz izmestais - es te sāktu ar mauriņa izlīdzināšanu. Paldies, aizslauku šo prom, tā nav mana vērtība.
Atremontēt to, pārkrāsot šo, nomainīt tur un visu pārveidot citur - daudzās vietās nokrituši dažādu ļaužu nelūgtie padomi. Attīru, dziedinu, atlaižu un izgaismoju. Atbrīvoju sevi un citus.
"Vispār jau nav labi strādāt ar cilvēkiem mājās."
"Man prasītos vispār kāda pļaviņa meža ielokā."
"Noīrē taču kaut vai maziņu kabinetu."
Dziedinu sevi toreizējo, kas ļāvās kļūt mazākai kāda viedokļa dēļ.
Dziedinu un atlaižu katru, kas spēlēja manu robežu pārkāpēja lomu, lai es augtu un mācītos teikt nē. Dziedinu sevi otrā lomā - katru reizi, kad esmu izjutusi pārākumu un devusi padomus cilvēkiem, kas tos nav lūguši.
Vēroju kā ieelpo un izelpo māja. Es dzīvoju un daru šeit, jo tā jūtu. Viss, nekam citam vairs nav jābūt, nav vietas ne manam, ne kāda cita viedoklim. Vēroju, kā mēs abas kļūstam skaistākas un enerģētiski bagātākas un mirdzam.