Studija Dromo - Blogs

Piecas Ramadāna dienas

Mon, 16 Mar 2026 20:40:00 +0000

Bieži ceļojot pa Ēģipti, sāku novērot, kādu ietekmi uz mani atstāj šīs zemes enerģija un mijiedarbība ar cilvēkiem. Pats pozitīvākais pēdējo gadu laikā - esmu pilnībā pārstājusi lietot alkoholu, pat svētkos, un šobrīd nemaz nezinu, kādos laikos kurā dienā to vispār drīkst pirkt. Ironiski, ka Ēģiptē, neskatoties uz to, ka tā ir musulmaņu valsts ar daudziem stingriem ierobežojumiem, realitātē tomēr daudzi cilvēki to lieto, bet ne par to šoreiz stāsts.

Jau pirms 2 gadiem viena no manām retrītu tūrēm iekrita Ramadāna, svētā mēneša gavēņa laikā, un droši vien kopš tā laika mani neatstāja doma kaut kad mēģināt piedalīties pašai. Vienmēr ir šķitis dīvaini, ka jāgavē no rītausmas līdz saulrietam, un tad vakarā viss ir atļauts. Nevarēju noticēt, ka šādam ritmam var būt kāda jēga. Pagājšgad vairākas reizes arī skaļi izteicos, ka vēlētos gavēt, lūgties un meditēt Ēģiptē tieši Ramadāna laikā, un nu pienāca arī izdevība to piedzīvot realitātē. Izlēmu iedot sev 5 dienas, lai vienkārši ļautos, atvērtos un vērotu.

Janvārī uzsāku studijas Transpersonālās izglītības institūtā, un visu šo laiku eju interesantās paralēlēs ar to, ko dzirdu reliģiju vēstures lekcijās. Kaut kā tā "nejauši" ir sanācis, ka to, ko pasniedzējs mums stāsta, braucu uzreiz piedzīvot Ēģiptē, vai arī tikko to esmu izbaudījusi, kā šoreiz. Tieši nosmaidīju par viņa vārdiem "tāds dīvains gavēnis no saules līdz saulei", un pēc tam pauzītē padalījos, ko pati tikko biju pieredzējusi.

Iepriekš lasīju, ka pēc 16 stundu atturēšanās no ēdiena un ūdens ķermenī sākas šūnu atjaunošanās procesi, un izlēmu to turēt sev kā motivāciju. Daudzās sarunās ar ēģiptiešiem esmu sapratusi, ka dažādi cilvēki šo tradīciju piekopj dažādos līmeņos. Daudzi vienkārši mehāniski izdara - atturas, jo tā nosaka likumi, citi iet dziļākos līmeņos - piedomā par solidarizēšanos ar trūcīgajiem, vakaros arī dalās ar ēdienu, ziedo, lasa un studē Korānu padziļināti, nododas iekšējai pašanalīzei un trenē raksturu, jo jāspēj palikt mīlošam un labsirdīgam cilvēkam, pildot savus pienākumus arī ar tukšu vēderu.

Man bija mazliet diskomforts no tā, ka diennakts ritms pārslēdzas vairāk uz vakara un nakts pusi. Cilvēki mēģina ilgāk gulēt, ja vien nav jāpilda kādi pienākumi, lai diena paietu ātrāk un vieglāk, vakarā ap plkst.18 svinīgi pārtrauc gavēni, ēd, dzer, smēķē, svin, iet ielās, vārdsakot, viss ir atļauts, un daudzi arī pavada laiku ārpus mājām līdz pat 3 rītā, pēc tam ieturot brokastis, lai sagatavotos nākamās dienas gavēnim. Ne pirmo reizi ar izbrīnu vēroju, cik komfortabli vēlajās stundās uz ielām un restorānos jūtas ģimenes ar maziem bērniem.

Es piedzīvoju savu lūzienu 3. dienā. Vairākas reizes pamanīju asas reakcijas un tos savus iekšējos tarakānus, kas parasti labi prata maskēties. Man bija laiks, ko veltīju meditācijai un savu ieradumu pārskatīšanai, un šī diena pilnīgi bāza man acīs visas ēnas. Nākamajā dienā biju ārkārtīgi emocionāla un varēju raudāt arī pilnīgi ne par ko. Pie vakariņu galda asaras bira kā pupas, un emocijai pat nevarēju atrast nosaukumu - galva tukša, asaras līst, un vienkārši jūtos bezgalīgi pateicīga, ka varu šeit būt.

Piektajā dienā iestājās skaidrība, ķermenim un galvai bija viegli, un saņēmu savu balvu - sakrālu satikšanos enerģētiskajā plānā ar vaļu un delfīnu priekštečiem. To, ka tuksnesī ir Vaļu ieleja, kur atrodas seno dzīvnieku fosīlijas, es nemaz iepriekš nezināju, taču visas šīs dienas jutu vibrāciju krūškurvī, ka man jābrauc tieši uz turieni. Sajutu mazliet arī no tā, kas te sagaidāms ar grupu, taču tas paliek tai reizei, kas debesīs varbūt kaut kur jau iezīmēta. Fiziski gan šī diena izrādījās visgrūtākā, jo bijām ceļā, ārā saulē un ar mazāk stundām miega, un tas man ļāva ar pavisam citām acīm paskatīties uz to, ar kādiem izaicinājumiem sastopas visi musulmaņi, kam jābūt savās darba vietās.

Atgriežoties mājās, savu gavēni svinīgi pārtraucu, pateicībā par šo pieredzi un atzīstot, ka tam ir efekts. Kā runājām ar pasniedzēju - katra tradīcija, kas izturējusi laika pārbaudi, strādā un dod savu ietekmi, citādi tā nemaz nebūtu pārmantojusies. Atcerējos, ka arī klostera ritms 2 dienās Vjetnamā to man jau bija parādījis. Turpinu savu ceļu, kā dzīve ved, un droši eju jaunās pieredzēs, katru reizi kaut ko pamanot arī par sevi un citiem. Ja būs lemts, pievienošos arī uz visu mēnesi, bet tas, kā zināms, Dieva rokās.

Man sirds sažņaudzās, ka tieši svētā mēneša laikā sākas karadarbība, un tas tikai vēlreiz atgādina par pasaules dualitāti un varas aklumu. Piemetināšu, ka visas šīs dienas Ēģiptē jutos droši, un notiekošais nekādā veidā neietekmēja dzīvi tur uz vietas. Marta beigās paredzētais brauciens uz Sivas oāzi notiks, ja vien nemainīsies apstākļi, uz kuriem ātri jāreaģē. Tikmēr varu vien turpināt aizlūgt par mieru pasaulē un mīlestību tiem, kam tā visvairāk nepieciešama.

Par dzīvi procesā

Wed, 01 Oct 2025 10:09:00 +0000

Šajā pasaulē ir kāds vīruss, kas dziļi ieēdies daudzos prātos. Tas traucē pašizpausmē, attiecībās, rada nereālas gaidas un bieži pat trauksmi vai sastingumu. Šis vīruss ir doma, ka neesam pietiekami labi.

Nepārprotiet, es neesmu pret izaugsmi vai jebkāda veida darbu ar sevi. Jau daudzās sarunās ar sievietēm nākas secināt, ka saskaramies ar galējību - kļūšu par perfekto kaut ko, un tad. Un cik daudz šādu nereālo projekciju ir uz redzamajiem cilvēkiem - skolotājiem, mentoriem utt. Tur, kur saskaramies ar guru domāšanu, jākļūst ļoti uzmanīgiem, jo idealizēts skatījums uz kādām personībām agrāk vai vēlāk ieved strupceļā.

Jūtu, ka šobrīd daudziem ir nepieciešams atgādinājums, ka mēs visi esam procesā. Mans mīļākais citāts no Sela Rakeli semināriem - "esot cilvēka ķermenī, mums visiem ir lietas, ar ko strādāt, visiem ir vieta, kur vēl augt, pat ja tavs vārds sākas ar Šri vai beidzas ar Lama".

Ikkatram cilvēkam ir savi talanti un stiprās puses, tāpat arī vājās vietas, mācību stundas utt. Lai vai kas un kurā stadijā tu esi, arī tieši tagad tev ir kaut kas, ko tu vari ļoti labi, kaut kas, ko tu vari dot cilvēkiem un pasaulei, kā arī kaut kas, kur sevi vēl pilnveidot. Visas šīs daļas veido kopējo tevi, un ar daudziem citiem jūs veidojat kopējo rezonansi.

Jā, cilvēks, kurš nespēj staigāt, nevarēs to iemācīt citiem, bet varbūt lieliski spēs demonstrēt optimismu un gara spēku. Galvenais uzsvars ir uz niansēm - ieraudzīt un novērtēt pašam sevī to, kas padodas tik viegli, ka šķiet pašsaprotami. Šī ir tāda mums visvieglāk saprotamā dinamika. Protu, man ir viegli, tāpēc dalos ar citiem.

Var būt arī pretēji - joma, kas cilvēkam pašam nav skaidra vai sakārtota, kļūst par izzināšanas motivatoru, kam pateicoties iedvesmojas un iegūst arī citi. Arī šajā gadījumā cilvēki pievelkas uz līdzību pamata, jo sakrīt interesējošās tēmas. Attiecību eksperti, kam pašiem nav ģimenes, bet palīdz daudziem klientiem, ir viens no šādiem piemēriem. "Kurpnieks bez zābakiem" - mēs sakām, bet kas gan tādi esam, lai novērtētu, labi vai slikti, un kurā dzīves periodā ir konkrētais cilvēks, kādu lomu un uzdevumu pilda. Ir tik daudz faktoru, kas par katru cilvēku jāņem vērā.

Iesaku pievērsties savai izaugsmei, sevis iepazīšanai un savu vēlmju apzināšanai. Tad vislabāk sāks strādāt tie mehānismi, kas mūs katru ved tieši pie tiem cilvēkiem, ar kuriem vislabāk varēsim mijiedarboties, jo pilnīgi katrs cilvēks mūsu laukā ir vai nu tāpēc, ka esam līdzīgi, vai nu tāpēc, ka var mums kaut ko iemācīt, vai arī tāpēc, ka var kaut ko mācīties no mums.

Neviens no mums nav ideāls, bet tieši tagadējā versija ir kādam ļoti vajadzīga un iedvesmojoša, tāpēc ir svarīgi neslēpties, negaidīt ideālos apstākļus, ideālo sevi vai vēl kaut ko, bet ļauties dzīves procesam tieši tādā veidā un pa to ceļu, kas ir priekšā tagad. Pievērs uzmanību savam ķermenim, ļauj sev brīvi elpot, meklē palīdzību, ja netiec galā ar saspringumu, un vienkārši ļauj sev būt - dzīvam, mainīgam, neperfektam, kā par pārsteigumu atklājot, ka tā arī ir tā tava ilgi meklētā unikalitāte. Vienkārši būt sev.

Transformējošais grāmatu ceļš

Mon, 04 Aug 2025 18:07:00 +0000

Kādā pasākumā man reiz jautāja - vai grāmatu tulkošana un izdošana Latvijā ir labs bizness? Atbildēju - ja cītīgi strādā, tad varbūt arī ir, bet man sanāk tikai divas grāmatas trīs gados, un vispār nav ne jausmas, kā to novērtēt.

Kā es sāku? Vispār nekad iepriekš dzīvē nebiju pat iedomājusies sevi kā tulku. Vēl trakāk - pusaudža gados biju iedzīvojusies kompleksos par savu izskatu, runu, un skolā ļoti pārdzīvoju par katru runāšanas uzdevumu svešvalodu stundās. Vēl vairāk tas saasinājās, kad mainīju skolu un tur nonācu iedzinējos - angļu valodu sāku apgūt tikai 10. klasē, un līdz eksāmenam nācās pamatīgi iesvīst. Toreiz rezultāts bija labs, jo gramatikas likumus zināju, taču vārdu krājumu gan nebiju vēl uzaudzējusi pietiekamu, un milzīgu stresu piedzīvoju gan mutvārdu daļā, gan arī pēc tam studiju gados.

Mans pirmais darbs - ekskursiju vadīšana televīzijas tornī - palīdzēja pārvarēt bailes runāt krievu valodā. Vēlāk sajutu iekšēju impulsu skatīties filmas un seriālus angļu valodā, lai uzaudzētu vārdu krājumu. Sekoja pirmais ceļojums uz Londonu vienatnē, un sāku justies pārliecinošāk.

Grāmatas atnāca reizē ar Laika līniju dziedināšanas metodi un ceļojumiem uz Ēģipti. Pēdējo piecu gadu laikā šīs jomas ir tik ļoti savijušās, ka būtu grūti atdalīt un noteikt, kas ko ir ietekmējis vai iesācis. Tāpat kā cilvēka būtība ir aprakstāma caur dažādām dimensijām un šķautnēm, ko nevar atraut vienu no otras, arī katras grāmatas ceļš manā dzīvē ir stingri ievijies un saistīts ar daudziem ceļojumiem gan ārpasaulē, gan apziņas dzīlēs.

Atlantīda droši vien nebūtu iztulkota, ja man nebūtu draudzenes, kas nesaprot angļu valodu. Tāpat arī iespējams, ka tā sāka savu ceļu pie manis jau iepriekš, kad daudz laika veltīju savas dvēseles vēstures izpētei, komunicējot ar līdzīgi domājošām sievietēm visā pasaulē. Tikai tagad atskatoties, varu pamanīt, ka zīmes un norādes jau labu laiku krājās un nāca no dažādām pusēm, līdz beidzot tajā zīmīgajā vakarā kādas sakritības rezultātā nonācu līdz šai grāmatai. Ja es nebūtu sākusi savu ceļu kā laika līniju dziedināšanas praktiķe, iespējams, arī nemaz nesajustu intrigu - "varbūt jāpalasa, ko sarakstījusi mana gandrīz kolēģe"...

Katra grāmata ir arī ļoti dziļš pieredzēšanas un transformācijas periods. Es neprotu mehāniski izdarīt šo darbu. Iedziļinos stāstos, niansēs un emocijās. Varbūt tāpēc man aiziet tik daudz laika, varbūt tāpēc ir periodi, kad neesmu spējīga iztulkot neko, jo vēl ļauju iepriekšējam nosēsties, tajā pašā laikā paralēli dzīvē konsultācijās uzklausot līdzīgas pieredzes vai piedzīvojot savas, bet nu jau tās vērojot ar citām acīm. Katrs iztulkotais stāsts līdz šim bijis arī mans personīgais svētceļojums tuvāk savai būtībai, izlīgstot mieru un ienesot skaidrību. Katrs cilvēks, kas palīdzējis kādā no posmiem, ir ļoti īsā laikā bagātinājis manu pieredzi daudzās svarīgās niansēs. Tāpat arī ceru, ka katra lappuse turpina izstarot enerģiju, ar ko piepildīti oriģinālie stāsti, un ar milzu pateicību saņemu jūsu komentārus un vēstules, kuru nav daudz, tāpēc katra ļoti īpaša.

Viens no maniem ilūziju burbuļiem bija par šī darba nozīmību un popularitāti, taču reizē tas palīdzēja arī nostabilizēties savās vērtībās, kur kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti un dziļums - par tukšām pļāpām. Drīzumā gaidot naudas grāmatas iznākšanu, tikai nesen piefiksēju, cik svarīgu tēmu esmu mācījusies un testējusi tieši pēdējo pusotru gadu, reizē arī nostabilizējoties tulkošanas pieredzē. Kā bieži saka dažādas mācības - lielākās bailes vai problēmas ļoti bieži parāda, kur slēpjas cilvēka iespējamais talants. Ja es šodien varētu apciemot sevi pirms kādiem 25 gadiem, es viņai izstāstītu par grāmatu, ceļojumu, meditāciju un konsultāciju tulkošanu angļu un krievu valodās, kā arī to, ka visas nedrošības patiesībā spēj tev atklāt ko jaunu par sevi, ir tikai jāsāk.

Sinaja piezīmes

Thu, 24 Jul 2025 18:04:00 +0000

Saka, ka vienā upē divreiz neiekāpsi.

Es teikšu, ka arī vienā kalnā nevar uzkāpt divreiz, tas katru reizi cits stāsts, pat ja sākumā šķiet - kas tad tur var mainīties - kalns tak stāv uz vietas!

Pirms 3 gadiem biju Sinaja kalnā pirmo reizi un zināju, ka atgriezīšos. Tas, ka šogad drīzumā pēc grupas tūres došos turp jau atkal, man pat sapņos nerādījās.

Es īsti neatceros, kā jutos pirmajā reizē, tāpēc šogad nedaudz pārdzīvoju, ka grupas meitenēm pateicu, ka kāpiens nav nemaz tik grūts, un pati biju šokēta, kad ķermenis sāka izrādīt pretestību jau pēc pirmajiem metriem.

Toreiz, pirms 3 gadiem, es jutu tādu iedvesmu no Čārlija Vas, kurš dalījās ar savu personīgo Mozus ceļa sajūtu, ka manā prātā un emocijās ir tikai šī sakrālā ceļojuma daļa. Bērnībā gāju uz kristīgās skolas nodarbībām, un Mozus stāsts ir viens no tiem, kas dziļi iespiedās atmiņā, vienmēr tam atvēlot kādu īpašu vietu manā sirdī. Kad pandēmijas izskaņas laikā parādījās informācija par tūri, man ķermenī vibrēja visas šūnas. Pieteicos, lai gan nezināju neko par vadītājiem. Mistiskais kāpiens kalnā pilnīgā tumsā ar bērniņu pa priekšu joprojām ir viena no manām spilgtākajām ceļojumu pieredzēm - ilgā sēdēšana aukstumā, gaidot sauli, ķermeņa izteiktā šūpošanās, izbrīns par kalnu varenību, kad rītausma lēnām atklāja grandiozo skatu, un spēcīgais manifestācijas lauks, kas ļāva ātri realizēt kādu manu vēlmi.

Šogad Sinaja tūri jau plānojām kopā ar gidu, ko iepazinu nākamajos Ēģiptes ceļojumos, un kalns patiesi pārsteidza. Bija sajūta, ka daļēji atceros, daļēji - ne. Šoreiz spoži spīdēja mēness, pārsteidza Venēra, jo tāda izmēra debess objektu redzēju pirmo reizi, un kalnu grēdas bija redzamas visu nakti. Transports kavējās, un pašu saullēkta brīdi sagaidījām nedaudz zemāk, taču ļoti skaistā vietā un pilnīgi norobežoti no citiem cilvēkiem. Jau kopš kāpiena sākuma dusmojos un cīnījos ar savu jaku, ko biju paņēmusi līdzi, neklausot intuīcijas balsi, ķēros pat pie validola, un kādā brīdī no ķermeņa izlauzās raudiens, atbrīvojot diafragmu no sen sakrātām nožēlām - manām personīgajām, dzimtas un varbūt arī tām, kas apkārt vibrēja kolektīvajā laukā. Varbūt pie vainas bija arī daivings, ko baudīju tai pašā dienā. Jā, saskaņā ar noteikumiem, nogaidot 12 stundas, varot arī kāpt kalnos, bet pēc pieredzes saku, ka labāk nevajag. Tas, ko es piedzīvoju, vēlreiz apstiprināja, ka lielas fiziskās slodzes palīdz nojaukt dziļi uzbūvētas aizsardzības robežas apziņā un zemapziņā, tiekot klāt pavisam citiem slāņiem. Vēlāk, fotografējoties kalna virsotnē, ko nu baudījām kā īpašo dāvanu tikai mums, šķita tik dīvaini, kā prāts dzēš un slēpj visas grūtās pieredzes. Ceļabiedrenes teica - līdzīgi kā dzemdības - sāp un ir grūti, bet pēc brīža aizmirstas, un esi gatava atkal. Jā, bija atkal maģiski, un atkal ķermenis šūpojās, saskaņojoties ar seno, pazīstamo enerģiju, ar ko piepildīta Mozus taka, taču atmiņā otrais kāpiens ierakstās kā neparasti grūtais.

Viena no lietām, ko man māca Ēģipte, ir dzīves neparedzamība. Es nevaru zināt. Vēl pirms gada, noslēdzot vienu ceļojumu aprīļa sākumā, noteicu, ka vairs nekad tādā karstumā un ka vēlākais martā tūrēm jānoslēdzas. Un tepat esmu es, kas ne tikai izplānoja visu piedzīvojumu aprīlī, bet pēc tam aizlaida atpūtā vēl arī jūnijā.

Šoreiz tas bija sev, bērniem un laiskai atpūtai. Procesā tikām arī pie burvīgām ceļabiedrenēm, un Sinajs pieteicās pats, ļaujot man izbaudīt tūroperatora piedāvājumu kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Grupa bija liela, taču ātri izšķīda, un kāpiens pārvērtās par solo gājienu. Īpaši sajūsminājāmies par šādu iespēju tieši pilnmēnesī. Uz brīdi mēs, divas latvietes, palikām garās rindas beigās un sajutām visu šīs vietas atbalstu - ap mums bija tikai kamieļi un kalnu gidi, visi pārējie tūristi jau bija aizskrējuši kaut kur uz priekšu.

Jāsaka, ka biju šokā, jo kāda manis daļa gatavojās grūtumam, kurš tā arī nepienāca. Nu labi, varbūt uz brīdi atpakaļceļā, taču gidi stāstīja, ka pat pēc ilgu gadu darba pieredzes kalnos doties lejup ir daudz grūtāk. Man bija komforts fiziski - pēc 40 grādu karstuma beidzot varēju atveldzēties, tā arī visu nakti nogāju sandalēs un ar īsām piedurknēm, jaku uzvelkot tikai no rīta, kad vairs nebija jākustas. Gandrīz dejodama - es teiktu, un pēc aprīļa pieredzes kādu brīdi prasījās palikt apcerē par šiem jautājumiem - kas, kā un kāpēc... Šoreiz virsotnē bija ļoti daudz cilvēku un reizē arī pietiekami daudz vietas un iespējas vientuļiem brīžiem un lieliskiem foto, ar ko pārsteidza gan gidi, gan citi ceļotāji. "Vai drīkstu tevi nofotografēt?" manu klusumu pārtrauca kāda sieviete, kura tieši aiz manis sastinga varenā skata priekšā. Kamēr lielākā daļa cilvēku atradās kalna kores austrumu pusē, mēs ar sajūsmu vērojām rītausmas krāsu spēles otrpus kalna, kas zaigoja kā vulkāna lava. Tajā klusumā, tīrībā un plašumā saņemot svaigu iedvesmas malku, man arvien vairāk kļūst saprotama cilvēku ilgošanās pēc kalniem.

Arī mūsu gids, kas gandrīz ik dienu jau 20 gadus dodas uz šo virsotni atkal un atkal, apgalvo, ka citādi nemaz nevar un ka neapnīk. Arvien biežāk pamanu, ka gidi kolēģiem norāda - uzmanīgi, viņa jūs saprot. Ar laiku esmu sākusi saprast dažus vārdus un dažreiz spēju izlobīt domu no konteksta, un vietējie to pamana un novērtē. Arābu valoda ir tik sveša mūsu smadzenēm, ka es pat necenšos apzināti to mācīties, tomēr prieks, ka ar laiku tā ienāk arī manā uztverē.

Viens no maniem hobijiem ir meklēt akmens sirsniņas. Pareizāk sakot, pamanīt, jo tās pie manis it kā atnāk pašas. Vēlāk sajūtu impulsu kādas no tām vest atkal tālāk un atstāt dabā, pārvietojot pa pasauli. Aprīlī atstāju virsotnē, vienā no šaurām spraugām Mozus alā sirsniņu, ko biju atradusi pie Baikāla ezera. Brīdi šaubījos, vai to atstāt redzamā vietā vai labāk noslēpt, tāpēc izvēlējos daļēji redzamu vietu, zinot, ka notiks tas, kam jānotiek. Jūnija ceļojumā piefiksēju, ka tā jau bija devusies savā ceļojumā tālāk.

Jau braucot atpakaļ uz viesnīcu, jutu, ka kalns nelaiž prom tāpat vien. Domās redzu nākamo ceļojumu, paliekot turpat pakājē ilgāk. Tās būs 2 vai 3 dienas dziļākām, klusākām pieredzēm, un atkal zinu, ka kāds jau lasot sajutīs arī savu ielūgumu.

Kad pavasarī sastapu vienu no dvēseles māsām, kas regulāri brauc uz Šasta kalnu, manī tik spēcīgi ielija miers un pārliecība, ka katru aicina savas vietas, un tas ir ok, tomēr pus pa jokam pavaicāju debesīm, vai tad tiešām manā dvēseles ceļā tikai šis kalns paredzēts? Pēc dažām nedēļām atsaucās nākamais, kuru es pagaidām neminēšu, piepildot ķermeni ar jau pazīstamo vibrējošo sajūsmas enerģiju.

Monētas stāsts

Sat, 07 Jun 2025 18:32:00 +0000

Pēdējā laikā arvien biežāk novēroju, kā viena lieta ved pie otras. Jau kopš februāra dažādos veidos lika par sevi manīt tēmas no pagātnes, kas uz brīdi atgriezās, lai it kā iečekotos - "nu, kā tad tagad jūtas? Vai šis temats tikpat aktuāls kā toreiz, vai esi mainījusi domas, vai esi izaugusi un tiec labāk galā?"

Viena no šīm tēmām bija arī orākula kārtis un ārkārtīgi skaistie mākslinieces Izzy Ivy zīmējumi. Toreiz, pirms 4 gadiem, tieši viņas kārtis iegādājos pirmās reizē ar Atlantīdas grāmatu. Kopš tā laika grāmatas manā dzīvē nu jau ir atsevišķa, svarīga nodaļa. Kārtis kļuva par vēl vienu instrumentu, kas palīdzēja stiprināt saikni ar intuīciju, un tās vienmēr apbrīnojām smalkuma un gaismas intensitātes dēļ. Viņa zīmē gaismu - bieži teicām par mākslinieci.

Šo frāzi atcerējos ziemā, kad pēc intensīvās tūres un pieredzes Ēģiptē, vēlējos uzzīmēt vīziju, kas man un Selam parādījās piramīdas apciemošanas laikā. Jau toreiz autobusā uzskicēju gaismas plūsmu izkārtojumu, vizuāli to redzu savā priekšā katru reizi, kad vien atceros, taču baidījos ķerties klāt. Pēc kāda laika kļuva skaidrs nodoms - jāmācās pie Izzy zīmēt gaismu !

Atverot mājas lapu, mani gaidīja priecīga ziņa - jau drīzumā varu pieteikties uz online meistarklasēm, kas iekrīt tieši uz manu dzimšanas dienu. Cik lieliska dāvana! Pēc tam pamanīju, ka maija beigās viņa plāno citu meistarklasi Glastonberijā. Zvans draudzenei - taureņi vēderā! Braucam! Vēl gan mazliet patielējos ar sevi un Visumu, taču beigās viss salikās tā, ka tiešām aizbraucām uz klātienes pasākumu. Ļoti gribējās arī izmantot iespēju, ka Izzy atbrauc mums tuvāk, jo pārsvarā redzēju informāciju par pasākumiem Amerikā vai Austrālijā.

Glastonberija mani iepriekš nebija aicinājusi, taču šoreiz bija Notikums! Iekšā ņirbēja un griezās, kaut kur dziļumos jutu kosmiskās tikšanās atmosfēru. Kopā ar Ilzi nolēmām sev piešķirt sievišķīgu un nesteidzīgu atvaļinājumu, saplānojām ceļu un naktsmājas, pa ceļam piestājot Kauņā un Bristolē. Katra pilsēta dāvināja labākos iespaidus, kad ļāvāmies intuīcijai un impulsiem uz vietas. Pilnībā izjutām, cik svētības pilns ir ceļš, kad seko iekšējai vilkmei. Vislabākais pārsteigums bija autobusa biļete no Bristoles uz Glastonberiju par 3 mārciņām. Iepriekš nebiju izpētījusi cenas sabiedriskajā transportā, bet galvā aptuveni piemetusi, ka droši vien kādi 20 vai 30 eiro par pusotras stundas braucienu būs, tāpēc varat iedomāties manu prieku un atvieglojumu reizē. Laiks pagāja ātri, skati pa ceļam bija lieliski un nu jau ieripojām teiku un mītu apvītajā pilsētā, ko uzskata arī par planētas sirdi.

Protu labi orientēties pēc kartes un biju sīki izpētījusi, kā nokļūt mūsu airbnb mājvietā, jo mobilie dati Anglijā man bija izslēgti. Kad vienubrīd Ilze piedāvāja tomēr pārbaudīt atrašanās vietu telefonā, es priecīga paziņoju - reku, šis krustojums, tad līkums un esam klāt! Izskatījās, ka es šo pilsētu pārzinu gluži gandrīz kā vietējā. Veiksmīgi nokļuvām savā Anglijai netipiski plašajā istabā, ko bijām izvēlējušās pievilcīgās cenas, izdevīgās lokācijas un milzīgā loga dēļ, kurš bija izbūvēts pa visu sienu. Nākamās dienas katru vakaru tur sēdējām, dzerot tēju, pārrunājot dienas iespaidus un veroties tālumā, pāri laukiem un pakalniem.

Pēc pirmās pavadītās nakts Tora kalna pakājē Ilze man vaicāja, vai redzēju kādu īpašu sapni. Nē, neko neatcerējos, tik vien to, ka gulta ļoti mīksta un naktī grozoties jāuzmanās. Mums vēl bija vesela diena brīva pirms nedēļas nogales meistarklases, un devāmies apskatīt vietējās vietiņas. Ilze šeit bija jau otro reizi un ieteica noteikti ieiet Magdalēnas kapellā. Mazā, skaistā teritorija apbūra ar savu šarmu - gan dārzs, gan katra telpa, kur drīkstējām ieiet. Visu nedēļu mūsu ceļojumā spīdēja saule un ziedēja rozes, pats labākais laiks, ko vien varējām vēlēties. Iegāju kapellā ļauties kādai apcerei. Iekšā tīri un gaiši. Kāda sieviete lūdzās, sēdējām absolūtā klusumā.

Pēkšņi izdzirdēju krītam monētu, ko ziedojumu urnā iemeta jaunpienākusī apmeklētāja. Ķermenis notrīsēja, jo tajā mirklī atcerējos šīs nakts sapni, un pār vaigiem sāka birt asaras. Gaiss uz brīdi bija kļuvis blīvāks un mani šūpoja kā pludiņu ūdenī. Sapnī redzēju, ka iepērkos veikalā un stiepju pārdevējai plaukstā monētas, lai viņa palīdz man tās saskaitīt. Sieviete paceļ vienu no tām, izbrīnā skatās uz mani un saka, ka to nedrīkstot ņemt. Tā esot šīs apkaimes īpašā, retā monēta, kas pati izvēlas savu saimnieku, un es šeit esmu ļoti gaidīta, ja jau turu to savās rokās. Manās rokās bija kaut kas līdzīgs nopulētam ahātam ar iedobi vidū, vēl nobrīnījos, ka pēc naudas gan neizskatās.

Sieviete, kas ar monētas skaņu manī bija pamodinājusi šo nakts atmiņu, jau bija izgājusi no kapellas. Atgriezos realitātē ar apbrīnu par to, cik smalki tiek salikti notikumi un satikšanās, un cik bieži cilvēki viens otru ietekmē, to pat neapzinoties. Kaut kas zināms un pazīstams man ir šajā vietā, un šī sajūta kļūst arvien spēcīgāka.

Vēlāk, kad bijām veikalā, es biju iepirkusies par apaļām 14 mārciņām, un saņēmu savu atlikumu divu mārciņu monētās. Tagad pat Ilze pievērsa uzmanību, mudinot papētīt, kas šī ir par zīmi. Man atkal spontāni bira asaras, kad pamanīju iedobi monētas vidū. Protams, ka ķēros pie mazas izpētes par Anglijas monētu vēsturi, dizainiem, simboliem un vēstījumiem. Vēlāk, pēc ceļojuma, sapratām, ka svarīgākais bija norāde "on the shoulders of giants"/"uz milžu pleciem", kas metaforiski apzīmē cilvēces progresu, izmantojot iepriekš atklāto un sasniegto. Arī Īzaks Ņūtons tieši šo frāzi ir lietojis, apstiprinot, ka viņa sasniegumi un atklājumi nebūtu iespējami bez iepriekšējo paaudžu padarītā darba.

Tieši tāpat arī mēs - braucām mācīties gleznošanas knifus pie mākslinieces, kas to jau atkodusi un lieto pati. Pateicoties iepriekš izdarītajam darbam savas apziņas dziļumos, saņēmām tos paplašinājumus intuitīvo prasmju līmenī, kas iepriekš nebūtu varējuši notikt. Tā ir arī mācība par pakāpeniskumu un secīgumu, neforsējot notikumus un ļaujoties dabiskajiem ritmiem un cikliem. Cik svarīgi ir būt pilnīgi klātesošam mirklī, lai pamanītu sajūtu, uzaicinājumu vai iespēju, kas vedīs tālāk. Arī globāli skatoties, mēs ejam attīstībā uz priekšu, un būs interesanti vērot, kā un kādas jaunās tehnoloģijas ietekmēs cilvēku ikdienu un dzīvošanas paradumus, jo mēs visi turpinām savu dzīvi uz milžu pleciem, pat ja to neapzināmies.

Saņēmu kādu ziņu ar video par jaunajām gaismas tehnoloģijām, kur matemātikas profesors skaidroja formulas, pierādījumus un proporcijas piramīdām. Nu jau divas svarīgas norādes esmu piefiksējusi savai topošajai gleznai, tāpēc šodien nesteidzīgi iekrāsoju fonu, zinot, ka jāturpina soli pa solim.

Atgriežoties pie naudas, manu uzmanību piesaistīja nedaudz atšķirīgais dizains 1997. gada monētām. Saprotams, ka, laikam ejot, karalienes siluets mainās, un kādā brīdī ir jāpieņem lēmums par tā nomaiņu dažādos simbolos. Telefonā vēl joprojām birst dažādi ziņu virsraksti par retām un dārgām monētām, kuras dažkārt izsola par tūkstošiem vai pat miljoniem. No sirds novēlu, lai man vai kādam, kas lasa šo stāstu paveicas sastapt kādu no tām īpašajām, kas viegli ļaus piepildīt kādu klusībā lolotu sapni!

Ar cieņu pret spēka vietām uz Zemes

Fri, 21 Feb 2025 17:23:00 +0000

Mums visiem noderētu nedaudz vairāk cieņas pret vietām, kuras apmeklējam. Tā ir iespēja un brīnišķīga dzīves dāvana būt tur, kur caurvijas civilizācijas pieredžu stāsti, kur ik milimetrs zemes nes vēstures liecības par šiem un citiem laikiem un kur robeža starp redzamo un neredzamo ir gandrīz netverama.

Šīs vietas palīdz ieraudzīt sevi patiesības gaismā, uzjundot tās tēmas, kurās vēl neesam ienesuši harmoniju. Tās mūs ved katru savā dziļumā, lai kādā brīdī atklātu vēl kādus no talantiem vai spējām, par ko it kā bijām aizmirsuši. "It kā" - jo daudzi jau ir pazīstami ar šo fenomenu, līdzko akceptē šīs sevis daļas, momentā piedzīvojam atklāsmi, ka tas ar mani jau ir bijis no paša sākuma. Tāpēc saka - atceries to, kas esi.

Es atgādinu par cieņu un pateicību, jo nereti sāk izslieties ego - "mēs aktivizējām, pateicoties mums, mūsu svarīgā misija".. Arī šajā ceļojumā dažas reizes savējiem aizrādīju - hei, mēs tikai novērojām, kādas ir enerģiju plūsmas piramīdā, mēs bijām pietiekami gatavi un atvērti kaut ko saņemt un savienoties ar savām senajām atmiņām. Ir ārkārtīga lepnība paziņot, ka mēs aktivizējam piramīdu, kalnu vai vēl kādu no vietām, kas jau tūkstošiem gadu ir civilizācijas uzmanības centrā.

Protams, cilvēki reaģē dažādi, ir kas saprot, daži apvainojas, jo mūsu mazajiem ego vēl joprojām ir svarīgas lielās lomas un pasaules glābšanas misijas. Kad saprotam, ka izglābt varam tikai sevi un ka svarīgākais ceļojums notiek katra iekšējā izaugsmē, sirds kompass aizvedīs uz katru vietu, kura ievibrēs šūnās caur augstākā labuma principiem.

Pateicībā Zemei un šajā laika posmā īpaši Luksorai

Soli pa solim cauri stihijām un elementiem

Wed, 19 Feb 2025 08:22:00 +0000

Šajā reizē es kaut kā īpaši sajutu tuksnesi. Visi zina, ka man patīk ūdens, un tieši tāpēc gandrīz katra tūre Ēģiptē sākas ar jūras dienu.

Plašais tukšums tuksnesī un akmeņainās kalnu grēdas manī patiesībā provocēja kādas dziļas, instinktīvas izdzīvošanas bailes, taču iespēja doties safari braucienā vilināja vairāk.

Saka - kad kaut ko atdod, tad var saņemt pretī vairāk. Man bija jāšķiras no biksēm, kuras tika ierautas un saplosītas motorā Labi, ka viss labi.

Kaut kādas izmaiņas notika ļoti dziļā līmenī, un to atgriežoties jutām mēs visi. Ceļš bija grubuļains, visus apmēram 20 kilometrus kratot katru muskuļa šķiedru un turot uzmanību, lai droši nonāktu no viena punkta līdz otram, taču viss atpakaļceļš pagāja kā sapnī. Es jutos kā slīdot kuģī pāri smiltīm un akmeņiem, un pat laiks mainīja savu ritējumu, radot ilūziju, ka atbraucām vien pāris minūtēs.

Tuksnesis ierakstījās manā sirdī ar pavisam citu dziļumu un skanējumu, un nu to ar prieku iekļaušu arī citos ceļojumos.

Aprīļa tūrē Sinaja pussalā baudīsim Ēģiptes sauli, Sarkano jūru un tuksnesi, kā arī ļausim jaudīgajām Mozus ceļa un Lieldienu enerģijām strādāt ar mūsu dziļākajiem apziņas slāņiem, kā vienmēr, uzceļot un attīrot lieko, kā arī ļaujot saņemt to, kam esam gatavi.

https://t.me/jolanta_rubine

Vēstījums no vecmāmiņām

Thu, 19 Dec 2024 09:26:00 +0000

Meitiņ, mēs gaidījām tevi, kas atļaus sev just!

Jo kādai no mums ikdienu aizņēma rūpes par pavardu.

Kādu no bēdām salieca bērnu zaudējumi, taču bija jāturpina darīt, un nebija laika ne sērot, ne skumt.

Vēlāk nāca tā, kurai karš aizslaucīja sapņus, un bija ātri jākļūst pieaugušai, jo citiem taču bija sliktāk.

Zaudēti vīri, bērni, sapņi un cerības iecirta sirdī robu, kuru vieglāk bija aizklāt ar darbu un mūžīgu aizņemtību.

"Neskaties, sāpēs, neraudi, esi stipra! Pasaule ir smaguma un grūtību pilna! Jāstrādā smagi, lai meitai vismaz vieglāk!" No paaudzes paaudzē nodots neredzamais mantojums vienmēr atrod veidu izpausmei.

Līdz nonāks līdz tai, kura jutīs par visām, kādu laiku pat neapzinoties, taču beidzot atverot acis un ieraugot, ka pārējās ir tepat, aiz muguras, un tas ceļš nekad nav bijis vienatnē. Lai vai cik grūti būtu to aptvert, viņas ir ar tevi un tevī, daloties spēkā, mīlestībā un pateicībā.

Lai meita varētu dzīvot un just savu.

Uzpildīties Ēģiptē

Tue, 10 Dec 2024 13:29:00 +0000

Šis bija jau trešais brauciens, ko saplānojām paši ar gidu, apvienojot mūsu abu vēlmes un piedāvājot arī citiem kopā ar mums satikties ar Ēģiptes vēsturi un tām dvēseles daļiņām, kas kaut kur šīs zemes vietās klusi gaida, kad pienāks īstais brīdis. Tas ir laiks, kad ieskatīties dziļāk sevī un savienoties ar savu spēku. Man Ēģipte ir par sauli, enerģiju, saknēm, pamatu, pārliecību un pašizpausmi, un tādi ir arī procesi, ko katra grupa piedzīvo šajos retrītos.

Pavasarī teicu, ka gribu kādu ceļojumu vienkārši sev un laiskai atpūtai, vasaras beigās salikām datumus un vienkāršu plānu, taču grupas enerģija atkal veda dziļumos, un nākas atzīt, ka nekur no darba neaizmukšu. Ar katru reizi arvien vairāk pārliecinos, cik vērtīgs ir iepriekš padarītais darbs ar sevi, jo tas dod iespēju kvalitatīvāk palīdzēt citiem, esot blakus un atrodot īstos vārdus, darbības vai vienkārši esot klusumā.

Mūsu tandēms ir radīts debesīs, un par to esmu pateicīga visiem apstākļiem un cilvēkiem, kas 2023.gada sākumā ļāva mums satikties. Mēs, reflektors un manifestors pēc cilvēkdizaina, turklāt, abi ar Sfinksas enerģijām, noteikti esam noderīgi tiem, kam nepieciešams kāds uzmundrinājums personīgajā ceļā. Taču ārpus visām sistēmām - mums ir ļoti svarīgi darīt savu darbu no sirds un atstāt cilvēkus pirmajā vietā, likt katram sajusties pamanītam, svarīgam un īpašam.

Sarkanā jūra man ir ļoti mīļa. Pirms 4 gadiem tā atvēra manas dziļākās bailes un trauksmes, taču Laika līniju dziedināšana palīdzēja šo enerģiju transformācijā, lai es atcerētos, cik daudz spēka man dod ūdens stihija. Ceļojumu sākam ar to, lai arī attīrītos un sagatavotos jaudīgajām enerģijām, ko satiksim tempļos un vēsturiskajās vietās.

Es izvēlējos lielāko daļu laika pavadīt Luksorā, jo šī man ir ļoti tuva pilsēta, mana gaismas lode, kuras enerģiju sajūtu jau pirms iebraukšanas teritorijā. Vieta, ko sauc par lielāko atvērto muzeju pasaulē, kur vēsture ir dzīva un joprojām tiek atklātas arvien jaunas liecības par aizgājušo laiku. Mūsdienās katrā reģionā ir atšķirīgas enerģijas, un Luksora visvairāk ļauj sajust vēsturiski tradicionālo līniju, ar ko esmu pazīstama jau kopš bērnības, kad sāku lasīt pirmās grāmatas par piramīdām, kapeņu laupītājiem un civilizāciju vēsturi.

Dažreiz tempļos redzu tēlus, kas dodas uz ceremonijām, it kā tas notiktu vienlaicīgi toreiz un tagad. Dažreiz es zinu, kas man jāpasaka vai jāizdara. Apzinos, ka kāda manis daļa joprojām viegli piekļūst informācijai, kas bija mana ikdiena pirms kādiem 6500 gadiem. Izīda, Hatora un Sekhmeta ir brīnišķīgas pavadones, kas palīdz mācīties, apgūt un pārvaldīt sievišķās arhetipiskās enerģijas. Arī es pirms gandrīz 5 gadiem Ēģiptē un es šodien ir divas diezgan atšķirīgas enerģijas.

Jau nedēļas vidū sāka klauvēties nākamās idejas - tā man ir ļoti laba zīme, ka ir vēl cilvēki, kuriem varam palīdzēt atslēgt šīs bagātīgās enerģijas, ko izmantot nākamajam solim dvēseles ceļā. Mans ceļš ir par paļaušanos, ka ir īstais brīdis un vieta, cilvēki un notikumi, kas atslēdz nākamās durvis. Un tā kā filmā "Bezgalīgais stāsts", arī šeit ar tīru sirdi un nodomu ir jāiziet caur sfinksu skatienam, lai saņemtu atbalstu, jo jaunais laiks ir tieši par to.

Jau janvāra beigās vedīsim sakrālajā tempļu tūrē kopā ar Selu Rakeli, un vēlāk pavasarī mana ilgi lolotā atkalatgriešanās Sinaja kalnos. Rakstiet droši, ja vēlaties vairāk informācijas par kādu no braucieniem! Ja uzrunā mani stāsti, tad kaut kas priekš jums slēpjas arī Ēģiptē.

Deviņu mēnešu pārbaude

Tue, 24 Sep 2024 08:03:00 +0000

Reiz kursos dzirdēju, ka visas jaunās ieceres un projektus ir vērts turpināt 9 mēnešus, un tikai tad novērtēt rezultātu. Tāpat kā bērniņš, kas šo laiku pavadījis mammai puncī, nu ir gatavs dzīvei šajā pasaulē, arī uzsāktais projekts var pāriet nākamajā stadijā vai arī beigties. Mūsu laikmetā, kas pilns ar fāstfūdu un skaļām reklāmām, ir daudz cilvēku, kas gadiem ilgi tiecas pēc svešām virsotnēm, nejūtot gandarījumu, vai arī otrādi - padodas pie pirmajām grūtībām, aizmirstot par pacietību. Esot notikumos, grūti izsvērt - šī ir pacietības mācību stunda, kas ļauj ieskatīties dziļāk sevī un nolobīt kādu lieku slāni, vai arī tiešām šī lieta nebūs man piemērota.

Kad intereses un milzīgas ķermeniskas rezonanses dēļ pieteicos Laika līniju dziedināšanas semināram, es pat nenojautu, ka pēc 9 mēnešiem man parādīsies iespēja kļūt par šīs metodes pasniedzēju. Pagāja tāds pats laiks, un saņēmu uzaicinājumu vadīt starptautiskās grupas angļu valodā. Nākamais cikls atnāca ar iespēju vadīt 2.līmeņa seminārus, un pēc tam aizvien vairāk sāku darboties komunicējot un ceļojot starp kopienām dažādās valstīs. Tagad vēroju, kas būs vairāk raksturīgs nākamajam posmam. Kaut ko jau nojaušu, taču laiks rādīs.

Vēl redzu, kā šis likums skaisti izpaužas manos ceļojumos uz Ēģipti. Kad apstākļu sakritības dēļ iepazinos ar Mo un bijām jau dažas dienas pavadījuši kopā, es zināju, ka mūsu sadarbība kādu laiku vēl turpināsies, taču pagāja 9 mēneši, līdz piedzima ideja, sastājās visi apstākļi, un pēc dažām kopīgi realizētām tūrēm pavasarī jau gatavojamies kam lielākam šajā ziemā.

Bieži ir arī otrādi - es kā cilvēks, kas redz potenciālu un orientējas uz talantiem, bieži pārvērtēju cilvēku spēju darboties kopīgiem mērķiem augstākā labuma vārdā. Arī šeit man palīdz vērošana 9 mēnešu garumā, pirms pāriet nākamajā līmenī enerģētiski, juridiski utt.

Kā jums ar šo? Vai esat novērojuši 9 mēnešu ciklus savās mīļākajās izpausmēs un svarīgākajās dzīves jomās?